2020.gada pirmās puses pandēmija “Covid-19” ir veicinājusi
sociāli politisko procesu terminoloģijā ieviest jaunu jēdzienu “vīruspolitika”.
Minētā pandēmija kļuva ļoti uzskatāms piemērs veselības aizsardzības un
medicīnas problemātikas ciešajai sapīšanai ar politiku. Pandēmijas centrā
faktiski nonāca nevis bīstamā slimība, bet gan politika (visplašākajā
izpratnē). Pandēmijas vīruss “SARS-CoV-2” kļuva sava veida idejiskais
ģenerātors visdažādākajām politiskajām parādībām, kuras publiskajā telpā sāka metaforiski
dažādi interpretēt. Tāpēc jaunajā jēdzienā “vīruspolitika” kompleksi iekļaujas
visdažādākās parādības. Katrai no tām ir savs tēlains apzīmējums. Taču visas parādības
droši iekļaujamas kompleksā “vīruspolitika”, jo tās ir organiski vienotas ar
vīrusu un politiku. Tā, piemēram, valsts diktatoriski noteiktās karantīnas
atbalstītāji esot atsevišķa politiskā parādība ar nosaukumu “Partija Covid-19”.
Pandēmijas laikā satraukumu izraisīja sociuma psihiskais stāvoklis, ko sāka tēlaini
saukt par “psihisko pandēmiju”. Tā sociāli politiskajos procesos esot daudz
bīstamāka nekā jebkuras infekcijas pandēmija. Publiskajā telpā parādījās tādi metaforiskie risinājumi kā “valsts
vīrusimunitāte”, “valsts vīrusaizsardzība”. Tie attiecas uz valsts spēju nepakļauties
citu valstu politiskajai ietekmei. Par valsts kultūras un valsts politikas
stabilitāti liecinot spēja pretoties svešu zemju “sociokultūras inovāciju
vīrusveidīgajai izplatībai”. Reāli esot iespējama “kultūras mutācija, ko
izraisa vīrusi”.