otrdiena, 2021. gada 19. janvāris

Cilvēciskuma holokausts

 


 

   COVID-19” izraisītā pandēmija nav vēsturiski jauna parādība. Pandēmijas bija arī agrāk un ne tikai sākās 2020.gadā. Taču vēsturiski jauna parādība ir pandēmijas izmantošana cilvēces dzīves kārtības radikālai pārkārtošanai reizē ar cilvēku cilvēciskuma radikālu pārkārtošanu, kas ir projektēta kā cilvēciskuma iznīdēšana.

   Loģika saglabājas: jaunai parādībai ir nepieciešams jauns jēdziens. Tam ir jābūt semantiski adekvātam attiecīgajai jaunajai parādībai. Bez adekvāta jēdziena nav iespējams objektīvi un semantiski precīzi leksiski formulēt jauno parādību un izprast tās būtību.

   COVID-19” pandēmijas apzināta un mērķtiecīga izmantošana cilvēciskuma iznīdēšanai ir jādēvē par cilvēciskuma holokaustu. Ar latīņu un grieķu izcelsmes svešvārdu “holokausts” apzīmē ļoti liela mēroga postījumus, pilnīgu iznīcināšanu. Doto svešvārdu pielieto ebreju masveida iznīcināšanai 1939.-1945.gadā nacistiskajā Vācijā un citur II Pasaules kara laikā.

   Minētā pandēmija tiek izmantota cilvēciskuma iznīdēšanai globālā mērogā – cilvēces mērogā. Praktiski plašāks mērogs vairs nevar būt. Tāpēc svešvārds “holokausts” adekvāti raksturo drausmīgo mērķi – cilvēciskuma holokaustu.

   Vēl var sinonīmiski teikt “humanitātes holokausts”. Svešvārds “humanitāte” apzīmē cilvēciskumu: cilvēka mīlestību pret citiem cilvēkiem, citu cilvēku cienīšanu, labsirdīgu attieksmi pret visu dzīvo, cilvēka izturēšanos saskaņā ar morāles normām un vērtībām, garīguma esamību, sirdsapziņu, morālo atbildību, pašcieņu.

   Cilvēciskuma holokausta sekas ir jauns hominīdu tips – postcilvēks. Arī tas ir jauns jēdziens, taču to nācās izdomāt un lietot jau krietni pirms “kovida” pandēmijas, jo cilvēciskuma sabrukums Rietumu civilizācijā sākās jau XX gs. 70. gados.

trešdiena, 2021. gada 13. janvāris

Liberālais fašisms

 


 

   Sakarā ar politiski kardinālajiem notikumiem ASV prezidenta vēlēšanās 2020.gada nogalē un vēlēšanu rezultātu vērtējumu XXI gs. sākumā globālo sociālo problēmu analītikā tiek lietots jauns jēdziens – liberālais fašisms. Sastopams tā variants – digitālais liberālais fašisms.

   Jaunajā jēdzienā tiek izmantots kopš XX gs. labi pazīstamais vārds “fašisms” un tā semantiskais aspekts – totalitārs politiskais režīms un ideoloģija. Ar vārdu “liberālais” tiek domāts nekontrolējams, maksimāli brīvs fašisms bez jebkādiem morālajiem, tiesiskajiem, sociālajiem ierobežojumiem. Runa ir par fašismu bez robežām, kad tas ņem vērā un pakļaujas tikai pats savām interesēm, bet nevis sabiedrības, tautas, nācijas, valsts interesēm.

   Jauno jēdzienu izdomāt un pielietot stimulēja kardinālie notikumi vienā valstī. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka šī jēdziena lietojumam var būt starptautiskā amplitūda. Kardinālie notikumi ASV radikāli un dziļi atsauksies uz visas pasaules turpmāko dzīvi. Tiekamies ar tehtoniskiem politiskajiem un sociālajiem procesiem, kas attiecas uz “great reset” cilvēces mērogā. Starp citu, fašisma rašanās iespēja ASV jau tika kādreiz apcerēta. Ronalds Reigans 1975.gada 14.decembrī intervijā žurnālistam Maikam Vollesam skaidroja: “Ja fašisms kādreiz parādīsies Amerikā, tad tas būs liberālisma vārdā”. ASV prezidenta pravietiskos vārdus medijos atgādināja XXI gs. janvāra sākumā.

   Liberālā fašisma “vecāki” ir ASV politiskās elites viena daļa. Tā tiek dēvēta par kamarilju – kliķi, kura ar intrigām un nelietīgu rīcību ietekmē valsts virzību. Šīs daļas kodolu veido demokrātiskās partijas vadība, bijušie ASV prezidenti no demokrātiskās partijas, augsta līmeņa gados veci bijušie valsts darbinieki. Tāpēc par liberālā fašisma realizētājiem uzskata gerontokrātiju – vecu cilvēku valdošās aprindas, kuras vēlas nodibināt kvazidemokrātisku diktatūru, gerontokrātiskas oligarhijas tirāniju. Internetā ASV gerontokrātija tiek raksturota ļoti nesaudzīgi: ļoti kreisi, ļoti bagāti, lieli muļķi, ļoti nekaunīgi, ne visai izglītoti, nicina visus, ienīst “grass roots” (zemākos slāņus, kas atbalsta Trampu), domā, ka drīkst darīt visu, ko grib, un arī dara visu, kas ienāk prātā. 

   Taču jaunā jēdziena reputācijā savu artavu ir devuši arī konservatīvie politiskie spēki. Tā, piemēram, konservatīvo spēku tāds pazīstams pārstāvis kā aktieris, Kalifornijas bijušais gubernātors Arnolds Švarcenegers 6.janvāra notikumus pie Kapitolija 10.janvārī publicētā videomateriālā salīdzina ar Kristāla nakti 1938.gadā no 9. uz 10.novembri, kad vācu fašisti sarīkoja ebreju grautiņus. Tagadnes fašisma asociācijas ar pagātnes fašismu liecina par jaunā jēdziena nepieciešamību un terminoloģiskās novitātes organisku atbilstību dzīves reālijām.

ceturtdiena, 2020. gada 13. augusts

Sociālistiskā tirānija




Sociālisma sistēmas sagraušana Rietumu civilizācijā tika veikta apzināti. To sekmēja Rietumu civilizācijas vispārējais politiskais, intelektuālais, profesionālais, morālais pagrimums, kā rezultātā vara nonāca morālajiem kastrātiem (gorbačoviem, jakovļeviem u.c.). Taču sabiedrības masas principā apsveica sociālisma sistēmas sagraušanu. Sabiedrības masas nevēlējās saglabāt sociālistisko iekārtu un ar cerīgu skaudību lūkojās uz Rietumu kapitālisma labklājības zemēm. Sabiedrības attieksmes būtisks iemesls, lielās līnijās vērtējot, bija sociālistiskā tirānija. Ar šo jēdzienu vēlos apzīmēt idejiski radošā faktora minimālo lomu sociālisma zemju pastāvēšanā. Sociālisma zemēs netika veicināta cilvēku idejiskā patstāvība, idejiski radošās tieksmes un iespēja pielietot savas radoši idejiskās domas risinājumus. Praktiski jebkurā dzīves sfērā nebija vajadzīga cilvēku radošā pieeja – idejas, vērtējumi, priekšlikumi, prognozes u.tml. Sociālisma zemēs ne tikai politikā un ideoloģijā valdīja sociālistiskā tirānija – vienpersoniska valdīšana, vienpersoniska darba organizēšana, patvaļīga, nežēlīga, varmācīga izturēšanās pret visniecīgāko idejisko patstāvību, idejisko iniciatīvu, velmi palīdzēt ar savu izpratni, zināšanām, pieredzi. Tie eksperti un speciālisti, kuri labi orientējas Baltkrievijas virzībā pēc PSRS sagraušanas, šajā zemē saskata vistipiskāko padomju laika partijas sekretāru, direktoru, priekšsēdētāju idejisko tirāniju, kad drīkstēja būt tikai priekšniecības viedoklis. Citu cilvēku viedoklis nebija vajadzīgs. Idejiskā inicatīva faktiski bija bīstama, jo ātri varēja novest uz buržuāziskā, kapitālistiskā ceļa. Baltkrievijā pēcpadomju laikā ir bijis tikai viens cilvēks ar tiesībām formulēt idejas jebkurā dzīves sfērā. Baltkrievijas birokrātija ir bijusi idejiski impotenta. Respektīvi, tai bija jābūt idejiski impotentai. No birokrātijas tika prasīta vienīgi bezierunu pakļaušanās sociālistiskā tirāna (valsts prezidenta Lukašenko) gribai, idejiskajām normām, idejiskajiem konceptiem, politiskajām, ekonomiskajām, ideoloģiskajām prasībām. Sociālistiskajai tirānijai ir noteiktas sekas. No tām visnepatīkamākā ir sociāli politiskās domas stagnācija. Sabiedrībai dzīvojot sociālistiskās tirānijas apstākļos, iestājas sociāli politiskās domas sastingums un attīstības trūkums. Sabiedrībā pārstāj pulsēt velme kaut ko labdabīgi izmainīt un mērķtiecīgi uzlabot valsts iekārtā, valsts institūciju darbībā, ekonomikā utt. Sociālisma zemēs neeksistēja tas, ko Rietumos dēvē par pilsonisko sabiedrību. Arī pēcpadomju Baltkrievijā neeksistē pilsoniskā sabiedrība. To nepieļauj pastāvošā sociālistiskā tirānija. Tāpēc 2020.gada augustā Lukašenko neaizstāvēja viņa elektorāts. Lukašenko pret opozīciju nevarēja pavērst savus piekritējus. Gandrīz 30 gadus pastāvošā sociālistiskā tirānija ir sociāli politiski notrulinājusi tos cilvēkus, kuri balso par Lukašenko, bet to acīmredzot dara bez dziļākas apjēgsmes. Un vēl kas! Sociālistiskā tirānija ir novedusi pie tā, ka Baltkrievijā nav neviena sociālistiski un nacionāli patriotiski orientēta politiskā spēka. Nav partijas, kuras vēlētos saglabāt Baltkrievijas suverenitāti. Nav tāpēc arī prezidenta kandidātu ar sociālistisku un nacionāli patriotisku programmu. Eksistē tikai neoliberāli politiskie spēki un to izvirzītie prezidenta kandidāti bez intereses saglabāt valstisko suverenitāti, ekonomisko sistēmu, sociālās programmas un ar amerikāņu, NATO, ES konfederācijas, postmodernisma un neoliberālisma laizīšanas atklātu māniju.





otrdiena, 2020. gada 11. augusts

Sociālā nepateicība



Baltkrievijas sakarā aktuāla ir tēma par sociālo nepateicību - sabiedrības kādas daļas nespēju objektīvi novērtēt savu dzīvi un tāpēc pret to izturoties nepamatoti kritiski. Nākas ieteikt jēdzienu “sociālā nepateicība”. Baltkrievus jau 30 gadus apskauž t.s. vienkāršie cilvēki Krievijā, Latvijā. Baltkrievijā neieviesās kriminālais kapitālisms ar tā satelītiem - noziegumu brīvību, morālo plurālismu, neoliberālismu, postmodernismu, homoseksuālisma kultu, organizēto noziedzību, izglītības, zinātnes, medicības komercializāciju utt. Baltkrievu dzīvi atbilstoši cilvēciski cienīgai eksistencei panāca Lukašenko. Bet kas notiek tagad? Tā vietā, lai būtu pateicīgi prezidentam, kāda apmuļķota baltkrievu daļa organizē protestus. Neapšaubāmi, viņu apziņa tiek speciāli ietekmēta. To dara tie, kuri jau vismaz 50 gadus Rietumos dzīvo morālo un ne tikai morālo, bet visīstāko pederastu diktētā dzīves kārtībā. Šī sagandētā Rietumu sabiedrības daļa tiecas panākt, lai arī baltkrievi dzīvotu morālajā zaņķī, arī Baltkrievijā valdītu zagļi, kolaboracionisti, debili politiķi...

svētdiena, 2020. gada 21. jūnijs

Dekoratīvie protesti

Latviešu kultūrnācijā lielā cieņā ir sociālā protesta veids, kuru gribas dēvēt par dekoratīvo protestu. Faktiski tas ir gandrīz pats galvenais un vienīgais sociālā protesta veids, kuru praktizē latviešu kultūrnācija. Citi sociālā protesta veidi (mītiņi, demonstrācijas, streiki, bada streiki, piketi) aizvadītajos pēcpadomju gados ir bijuši ļoti reti sastopami neskatoties uz to, ka iemeslu bija nesalīdzināmi vairāk nekā, teiksim, padomju laikā. Tautas apmuļķošana ar “atmodu”, “otro LR”, “prihvatizācijas” laupīšana, kriminālā kapitālisma ieviešana, masveida organizētās noziedzības brīvība, zinātnes, izglītības, veselības aizsardzības devalvācija un komercializācija, masveidīgā nabadzība, milzīgais bezdarbs, pazemojoši zemās algas skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, zinātniekiem, augstskolu pasniedzējiem, nelietīgi aprēķinātās niecīgās pensijas, tautas izmiršana un izklīšana pasaulē... Iemeslu sociālajiem protestiem aizvadītajos gados nekad nav trūcis burtiski katru dienu. Taču tiekamies gandrīz vienīgi ar dekoratīvajiem protestiem, kuri patiesībā ir protesta simulakri, protesta dekorācijas – kaut kas neīsts, ārišķīgs, ārēji patīkams, bet būtībā nevērtīgs, samākslots, glamūrs, idejiski banāls, sentimentāls, otršķirīgs. Kultūrnācijas dekoratīvie protesti parasti ir veltīti kaut kam mietpilsoniski seklam, sociāli maznozīmīgam, kā arī kaut kam antisociālam, anticilvēciskam, antigarīgam, kas, protams, ir visnepatīkamākais. Tā, piemēram, “Delfi” rakstīja, ka 2020.gada 19.jūnija “vakarā pie Polijas vēstniecības Rīgā ap 35 cilvēki piedalījās akcijā pret Polijas prezidenta Andžeja Dudas pagājušās nedēļas izteikumiem par lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT+) kopienu. [..] Šodien pulcējāmies pie Polijas vēstniecības, jo uzskatām, ka Dudas izteikumi ir diskriminējoši pret jau tā mazaizsargātu sabiedrības daļu. Mūsu valstis šajā jomā ir līdzīgās situācijās, tāpēc nolēmām paust solidaritāti ar Polijas LGBT+ kopienu," sacīja organizācijas vadītāja Selma Levrence.” Tajā pašā dienā (2020.g.19.VI) Rīgā bija vēl viena dekoratīvā protesta akcija. Par to informēja “Delfi”, ievietojot arī apjomīgu fotoreportāžu: “Piektdien pie Brīvības pieminekļa norisinājās klimata kustības "Fridays for Future Latvia" akcija "Neatgriežamies pie vecajiem ieradumiem", lai aktualizētu klimata izmaiņu problēmas. Kustības pārstāvji uzskata, ka tieši pašlaik, kad notiek ekonomikas lejupslīde, ir iespēja daudzas industrijas attīstīt ilgstpējīgi un realizēt pāreju uz ilgstpējīgu un dabai draudzīgu attīstību, tiecoties uz aprites ekonomiku.” Kultūrnācijas iecienīto dekoratīvo protestu popularitāti nosaka vairāki iemesli. Piemēram, kultūrnācijas stabilā intelektuālā nespēja dzīves procesos un parādībās fiksēt galveno, īstas inteliģences, sociālo protestu ģeneratora, trūkums, vēsturiski ģenētiski determinētās sociālās padevības, sociālās apātijas, verdziskās paklausības un pielīšanas gēnu funkcionēšana. Noteikti nākas ņemt vērā “baltās” rases kopējo nelaimi – dzīvi saskaņā ar principu “dzīres mēra laikā”, kad prioritāte ir histēriskai dzīves baudīšanai un patērēšanas kultam, bet nevis tādiem sociāli garīgiem fenomeniem kā sociālais taisnīgums, sociālā pienākuma apziņa un atbildība, sociālā līdztiesība u.tml.







   

sestdiena, 2020. gada 23. maijs

Vīruspolitika



2020.gada pirmās puses pandēmija “Covid-19” ir veicinājusi sociāli politisko procesu terminoloģijā ieviest jaunu jēdzienu “vīruspolitika”. Minētā pandēmija kļuva ļoti uzskatāms piemērs veselības aizsardzības un medicīnas problemātikas ciešajai sapīšanai ar politiku. Pandēmijas centrā faktiski nonāca nevis bīstamā slimība, bet gan politika (visplašākajā izpratnē). Pandēmijas vīruss “SARS-CoV-2” kļuva sava veida idejiskais ģenerātors visdažādākajām politiskajām parādībām, kuras publiskajā telpā sāka metaforiski dažādi interpretēt. Tāpēc jaunajā jēdzienā “vīruspolitika” kompleksi iekļaujas visdažādākās parādības. Katrai no tām ir savs tēlains apzīmējums. Taču visas parādības droši iekļaujamas kompleksā “vīruspolitika”, jo tās ir organiski vienotas ar vīrusu un politiku. Tā, piemēram, valsts diktatoriski noteiktās karantīnas atbalstītāji esot atsevišķa politiskā parādība ar nosaukumu “Partija Covid-19”. Pandēmijas laikā satraukumu izraisīja sociuma psihiskais stāvoklis, ko sāka tēlaini saukt par “psihisko pandēmiju”. Tā sociāli politiskajos procesos esot daudz bīstamāka nekā jebkuras infekcijas pandēmija. Publiskajā telpā parādījās tādi  metaforiskie risinājumi kā “valsts vīrusimunitāte”, “valsts vīrusaizsardzība”. Tie attiecas uz valsts spēju nepakļauties citu valstu politiskajai ietekmei. Par valsts kultūras un valsts politikas stabilitāti liecinot spēja pretoties svešu zemju “sociokultūras inovāciju vīrusveidīgajai izplatībai”. Reāli esot iespējama “kultūras mutācija, ko izraisa vīrusi”.

ceturtdiena, 2020. gada 12. marts

Sociuma ideoloģiskās sensitivitātes pandēmija



Tiecoties izskaidrot 2020.gadā sastopamo planetāra vēriena masu psihozi sakarā ar “klimatatkarību” un koronavīrusu, konstatējams īpatns psihiskais komplekss. To ieteicams dēvēt par sociuma ideoloģiskās sensitivitātes pandēmiju. Redzams, ka masu psihozi (sava veida pandēmiju) sekmē sociuma nespēja pretoties zombēšanai (vadāmajam haosam). Planētas sabiedrība ir tik ideoloģiski jūtīga, intelektuāli un emocionāli labila, ka to ir ļoti viegli ietekmēt jebkurā idejiskajā virzienā. Vēl nebija pierimušas reti dīvainās kaislības ap “klimatatkarību” un ne visai psihiski veselo zviedru bērnu, kuru ar pasvītroti nopietnām sejām klausījās un kuras rekomendācijas slavēja ANO runasvīri, Davosa foruma prātnieki, Eiropas premjeri, kad sākās jauna masu psihoze ap koronavīrusu. No Rietumu civilizācijas politiskās elites tikai tādi patstāvīgi vīri kā Tramps un Putins “Grētu nolika savā vietā”. Putins turklāt nebaidījās skarbi kaunināt par bērnu izmantošanu politiskajos nolūkos. Pret planētas iedzīvotājiem nākas izturēties kā pret vienotu veselumu un sistēmu. Planetārās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) teorija to stingri uzsver. Demogrāfiskie procesi skar visu cilvēci. Pašlaik (2020.g.) par to uzskatāmi pārliecināmies. Masu psihoze aptver visu cilvēci. Par “balto” cilvēku pagrimumu un ideoloģisko sensitivitāti demogrāfiskās pārejas laikā viss ir sen izprasts. “Baltā” rase izmirst, pati to labi apzinās un vairs necenšas uzvesties kā Homo sapiens. Visātrāk atslāba un padevās politiķi, žurnālisti un universitāšu profesūras viena daļa. Taču demogrāfiskās pārejas ieguvēji “krāsainās” rases arī nejūtas komfortabli un nav apveltītas ar imunitāti pret zombēšanu. Milzīgā (nenormālā) dzimstība izraisa problēmu jūru, kurā peld arī ideoloģiskā sensitivitāte, nespējot pretoties vadāmajam haosam. Lielajos Tuvajos Austrumos vadāmais haoss balstījās uz jauniešu bezdarbnieku grandiozo kontingentu – cilvēkiem bez jebkādas nākotnes izredzēm. Ļoti iespējams, koronavīrusam veltītā masu psihoze sākās bez vadāmā haosa saimnieku speciālas komandas. Noteicošo impulsu deva “baltās” rases politiķu un žurnālistu garīgā nelīdzsvarotība, sociālā bezatbildība, veselā saprāta trūkums. Ņemot vērā sabiedrības ideoloģisko sensitivitāti, “процесс пошел” stihiski un ieguva pandēmijas trajektoriju. Ķīniešu neparastā saslimšana momentā tika bezatbildīgi un iracionāli pārvērsta par cilvēces apdraudējumu.