PAZIŅOJUMS

 

2021.gada 7.jūnijā slēdzu blogu 1) Teorētiskā dizaina elementi, 2) Postcivilizācijas dienasgrāmata. Abu slēgto blogu materiālus apvienoju ar agrāk slēgto blogu “Civilizācijas norieta enciklopēdija” vienā grāmatā “FUNDAMENTĀLĀ TRANSFORMĀCIJA: RIETUMU CIVILIZĀCIJAS TAGADNE UN NĀKOTNE”. 1.daļa: Civilizācijas norieta enciklopēdija; 2.daļa: Teorētiskā dizaina elementi; 3.daļa: Postcivilizācijas dienasgrāmata. Grāmata tiks publicēta mājas lapā www.artursprieditis.lv. 

 

Esmu izveidojis blogu “Udo Ulberga akadēmija”, izmantojot savu pseidonīmu un klasisko formu zināšanu sfērā: https://udoulbergaakademija.blogspot.com/. 

Temporālais genocīts

 

   Šodienas cilvēku un tajā skaitā latviešu garīgi pilnvērtīgā atlikuma pašsajūtu negatīvi ietekmē notikumu dinamika. Tagad notikumi virzās ātrāk nekā tos spējam apgūt un novērtēt. Notikumu liels klāsts paliek bez intelektuālās apguves un analītiskā novērtējuma pat jau terminoloģiskajā līmenī. Kritiska kļūst kognitīvā (izziņas, zināšanu) atpalicība no dzīves notikumiem. Vēl nesen katra jauna kustība, jauns notikums, jauna tendence tika analizēta un iekļauta zināšanu noteiktā struktūrā. Tādējādi kultūra turpinājās kā secīgs process, un kultūras kontinuitāte bija bez kognitīvajām pauzēm. Cilvēkiem nezuda stabili dzīves orientieri. Vēl nesen vēsturiskajā kopainā neradās erozija. Tagad turpretī ir uzšķīlusi jocīga aina: mēs esam informēti, bet neko nesaprotam un nav vajadzīgo jēdzienu. Pie tam nesaprotam tādā apjomā, ka nav vērts izlikties kaut ko saprotam. Mēs esam informatīvi lietas kursā par notikumiem, bet nepagūstam izprast to vajadzību un noderīgumu. Notikumu liels klāsts paliek bez intelektuālās apguves un analītiskā novērtējuma tāpēc, ka nederīgi ir līdzšinējie teorētiskie koncepti. Tie neko nedod tagadnes izskaidrojumam. Vajadzīgs ir jauns teorētiskais dizains – zinātniskā projektēšana un konstruēšana, jēdzienu un terminu bāze.  

   Vīruss “SARS-CoV-2” (Severe acute respiratory syndrome-related coronavirus 2) pirmo reizi tika konstatēts 2019.gada decembrī, izraisot infekcijas slimību “COVID-19”. 2020.gada janvārī PVO izziņoja epidēmijas uzliesmojumu, bet 2020.gada 11.martā PVO ģenerālsekretārs pandēmiju neizsludināja oficiāli, bet tikai par pandēmijas iespējamību ieminējās savā runā preses brīfingā. Kā zināms, “COVID-19” pandēmija nav oficiāli izsludināta, un pasaules sabiedrība tiek rupji maldināta. 2020.gada janvārī vīrusa genoms pilnā mērā tika atšifrēts Ķīnā un rezultāti tika publicēti. Tie kļuva pieejami pasaules visiem speciālistiem. Sākās vakcīnas izstrādāšana. 2020.gada 18.martā ar to nodarbojās apmēram 35 kompānijas un akadēmiskās iestādes. 2020.gada 23.aprīlī PVO kā perspektīvus pētījumus atzina 83 preparātus, no kuriem 77 bija pirmsklīniskās pētniecības stadijā un 6 bija klīniskajā pētījumu stadijā, izmantojot cilvēkus. Pirmo vakcīnu reģistrēja Ķīnā 2020.gada 20.jūnijā. Tā saucas “AD5-nCOV” (nosaukums tirdzniecībā – “Convidicea”). Tā ir vakcīna pret “COVID-19”. To izstrādāja farmaceitiskā kompānija “Cansino Biologics”. Krievijā pirmo vakcīnu reģistrēja 2020.gada 11.augustā. Tā saucas “Гам  КОВИД- ВАК” (nosaukums tirdzniecībā - “Sputņiks-5”). ASV pirmās vakcīnas sāka pielietot 2020.gada decembrī. Valdība atļāva pielieto kompānijas “Pfizer&BioTech” vakcīnu un “Moderna” vakcīnu. Abus preperātus stabilai imunitātei nākas pielietot divas reizes.

   Vakcīnu izstrādāšanā eksistē vēsturiski tradicionāls grafiks. Tajā parasti (arī ASV, Krievijā) runa ir par 10-15 gadiem. Pret “COVID-19” izstrādātās vakcīnas tika sagatavotas īsā laikā un faktiski momentā bez vēsturiskajiem etapiem vakcīnas pārbaudīšanā tika masveidā pielietotas valstīs, kurām bija iespēja nopirkt vakcīnas saviem iedzīvotājiem. Vakcīnu izmantošana bez attiecīgās pārbaudes tika atrunāta (piem., ASV) ar “ārkārtējo situāciju”. Farmaceitiskās kompānijas sāka lielos apjomos tirgot vakcīnas, taču tirdzniecības līgumos atsacījās uzņemties atbildību par vakcinācijas rezultātiem. Dotā pieeja, saprotams, pasaulē izraisīja plašu neuzticību masu sabiedrībā un speciālistu aprindās. Turklāt masveidīgo neuzticību vakcinācijai nākas skatīt t.s. pasaules elites (globālisma prozelītu) atklātajā antihumānajā diskursā par nepieciešamību ierobežot dzimstību, samazināt planētas iedzīvotāju skaitu līdz optimālajam vienam miljardam. Bez ievērības nedrīkst atstāt nebūt vienmēr konspiroloģiskos vēstījumus par pandēmijas un vakcinācijas izmantošanu kā bioloģisko ieroci un genoma transformētāju, kas reāli izpaudīsies pēc zināma laika vakcinētajos indivīdos un viņu pēcnācējos. Ne tikai speciālistu, bet arī masu apziņā nostiprinās atziņa par pandēmijas apzināto izraisīšanu un vakcinācijas izmantošanu demogrāfiskās regulācijas nolūkā. Respektīvi, tiekamies ar pandēmijas vakcinācijas nākotnes perspektīvām – noteiktiem procesiem. Citiem vārdiem sakot, tiekamies ar noteiktiem temporāliem (laika ziņā saistītiem) procesiem, kam var būt genocīda raksturs. Par genocīdu dēvē pilnīgu vai daļēju atsevišķu iedzīvotāju grupu vai pat veselu tautu iznīcināšanu rasiska, etniska, reliģiska naida vai politisku iemeslu dēļ. Mūsdienās genocīds ir ieguvis jaunu iemeslu vārdā “homofobija”. Mūsdienu teorētiskais dizains ir jāpapildina ar jaunu jēdzienu – temporālais genocīds. Cilvēce tiekas ar laika ziņā perspektīvu genocīdu.

Dehumanizācijas krematorija

 

 

   Vārdus “dehumanizācijas krematorija” pirmo reizi lietoju 2021.gada 26.februārī tekstā “Kovidarheoloģijas panākumi (1)”. Tekstā ir teikts: “Viss virzās sekmīgi! Sekmīgi virzās cilvēces dzīves kārtības “lielā pārlādēšana”. Sekmīgi virzās arī tas, ko var metaforiski dēvēt par kovidarheoloģiju. Respektīvi, jaunas informācijas “izrakumiem” par “The Great Reset”, transformatīvā notikuma, pandēmijas plānošanas un modelēšanas vēsturi, globālisma prozelītiem un viņu pakalpiņiem, vakcīnu un vakcinēšanu, liberālo fašismu un cilvēciskuma holokaustu dehumanizācijas krematorijā.” Par cilvēciskuma holokaustu rakstīju 2021.gada 19.janvārī: ““COVID-19” izraisītā pandēmija nav vēsturiski jauna parādība. Pandēmijas bija arī agrāk un ne tikai sākās 2020.gadā. Taču vēsturiski jauna parādība ir pandēmijas izmantošana cilvēces dzīves kārtības radikālai pārkārtošanai reizē ar cilvēku cilvēciskuma radikālu pārkārtošanu, kas ir projektēta kā cilvēciskuma iznīdēšana. Loģika saglabājas: jaunai parādībai ir nepieciešams jauns jēdziens. Tam ir jābūt semantiski adekvātam attiecīgajai jaunajai parādībai. Bez adekvāta jēdziena nav iespējams objektīvi un semantiski precīzi leksiski formulēt jauno parādību un izprast tās būtību. “COVID-19” pandēmijas apzināta un mērķtiecīga izmantošana cilvēciskuma iznīdēšanai ir jādēvē par cilvēciskuma holokaustu. Ar latīņu un grieķu izcelsmes svešvārdu “holokausts” apzīmē ļoti liela mēroga postījumus, pilnīgu iznīcināšanu. Doto svešvārdu pielieto ebreju masveida iznīcināšanai 1939.-1945.gadā nacistiskajā Vācijā un citur II Pasaules kara laikā. Minētā pandēmija tiek izmantota cilvēciskuma iznīdēšanai globālā mērogā – cilvēces mērogā. Praktiski plašāks mērogs vairs nevar būt. Tāpēc svešvārds “holokausts” adekvāti raksturo drausmīgo mērķi – cilvēciskuma holokaustu. Vēl var sinonīmiski teikt “humanitātes holokausts”. Svešvārds “humanitāte” apzīmē cilvēciskumu: cilvēka mīlestību pret citiem cilvēkiem, citu cilvēku cienīšanu, labsirdīgu attieksmi pret visu dzīvo, cilvēka izturēšanos saskaņā ar morāles normām un vērtībām, garīguma esamību, sirdsapziņu, morālo atbildību, pašcieņu. Cilvēciskuma holokausta sekas ir jauns hominīdu tips – postcilvēks. Arī tas ir jauns jēdziens, taču to nācās izdomāt un lietot jau krietni pirms “kovida” pandēmijas, jo cilvēciskuma sabrukums Rietumu civilizācijā sākās jau XX gs. 70. gados.” Cilvēciskuma holokausts tiek realizēts dehumanizācijas veidā. Droši var teikt, ka tas notiek dehumanizācijas krematorijā. Cilvēciskums tiek totāli sadedzināts. No cilvēciskuma paliek pāri tikai pelni. Cilvēciskuma holokausts noslēdzas dehumanizācijas krematorijā.

 

Globālisma prozelīti

 

Par globālisma prozelītiem ieteicams saukt to cilvēku slāni Rietumu sociumā, kuru līdz šim dēvēja par naudas saimniekiem, Davosas eliti, globālo eliti, pasaules valdniekiem. Sastopami vēl citi apzīmējumi ļoti bagātu un politiski ietekmīgu indivīdu terminoloģiskajā identificēšanā. Tie ir indivīdi, kuri kaismīgi vēlas rūpēties par visas cilvēces likteni un kuru ambīciju centrā ir cilvēces pārvaldīšanas mānija. Viņu vidū ir aristokrāti, baņķieri, biznesmeņi, politiķi, kā arī atsevišķi intelektuāļi, kuri konceptuāli izklāsta un pamato cilvēces pārvaldīšanas projektus. XXI gadsimtā minētais slānis sāka izmantot globālisma koncepciju. Par globālismu tiek maskējoši dēvēta vienpolārās pasaules kārtības nodibināšana, kad planētu pārvalda ASV, “zelta miljards” un planētas pārvaldīšanas ideālākais nākotnes mērķis ir pasaules valdības izveidošana. Ar jēdzienu “globālisms” tiek apzīmēta politiskā un ideoloģiskā koncepcija analoģiski tādiem jēdzieniem kā “liberālisms”, “sociālisms”, “konservatīvisms” u.c. Globālisma koncepcijas atbalstītāji faktiski ir pievērsušies jaunam filosofiskajam, sociālajam, politiskajam, ideoloģiskajam virzienam, ieviešot un nostiprinot jaunu jēdzienu “globālisms”. Tādējādi pret globālisma koncepcijas atbalstītājiem var izturēties kā pret prozelītiem. Tā dēvē cilvēkus, kuri pievēršas kaut kam idejiski jaunam un kļūst idejiski jaunā patrioti. Naudas saimnieki, Davosas elite, globālā elite reāli ir pārveidojusies globālisma prozelītos.

 

 

 

Cilvēciskuma holokausts

 

 

   “COVID-19” izraisītā pandēmija nav vēsturiski jauna parādība. Pandēmijas bija arī agrāk un ne tikai sākās 2020.gadā. Taču vēsturiski jauna parādība ir pandēmijas izmantošana cilvēces dzīves kārtības radikālai pārkārtošanai reizē ar cilvēku cilvēciskuma radikālu pārkārtošanu, kas ir projektēta kā cilvēciskuma iznīdēšana.

   Loģika saglabājas: jaunai parādībai ir nepieciešams jauns jēdziens. Tam ir jābūt semantiski adekvātam attiecīgajai jaunajai parādībai. Bez adekvāta jēdziena nav iespējams objektīvi un semantiski precīzi leksiski formulēt jauno parādību un izprast tās būtību.

   “COVID-19” pandēmijas apzināta un mērķtiecīga izmantošana cilvēciskuma iznīdēšanai ir jādēvē par cilvēciskuma holokaustu. Ar latīņu un grieķu izcelsmes svešvārdu “holokausts” apzīmē ļoti liela mēroga postījumus, pilnīgu iznīcināšanu. Doto svešvārdu pielieto ebreju masveida iznīcināšanai 1939.-1945.gadā nacistiskajā Vācijā un citur II Pasaules kara laikā.

   Minētā pandēmija tiek izmantota cilvēciskuma iznīdēšanai globālā mērogā – cilvēces mērogā. Praktiski plašāks mērogs vairs nevar būt. Tāpēc svešvārds “holokausts” adekvāti raksturo drausmīgo mērķi – cilvēciskuma holokaustu.

   Vēl var sinonīmiski teikt “humanitātes holokausts”. Svešvārds “humanitāte” apzīmē cilvēciskumu: cilvēka mīlestību pret citiem cilvēkiem, citu cilvēku cienīšanu, labsirdīgu attieksmi pret visu dzīvo, cilvēka izturēšanos saskaņā ar morāles normām un vērtībām, garīguma esamību, sirdsapziņu, morālo atbildību, pašcieņu.

   Cilvēciskuma holokausta sekas ir jauns hominīdu tips – postcilvēks. Arī tas ir jauns jēdziens, taču to nācās izdomāt un lietot jau krietni pirms “kovida” pandēmijas, jo cilvēciskuma sabrukums Rietumu civilizācijā sākās jau XX gs. 70. gados.

Liberālais fašisms

 

 

   Sakarā ar politiski kardinālajiem notikumiem ASV prezidenta vēlēšanās 2020.gada nogalē un vēlēšanu rezultātu vērtējumu XXI gs. sākumā globālo sociālo problēmu analītikā tiek lietots jauns jēdziens – liberālais fašisms. Sastopams tā variants – digitālais liberālais fašisms.

   Jaunajā jēdzienā tiek izmantots kopš XX gs. labi pazīstamais vārds “fašisms” un tā semantiskais aspekts – totalitārs politiskais režīms un ideoloģija. Ar vārdu “liberālais” tiek domāts nekontrolējams, maksimāli brīvs fašisms bez jebkādiem morālajiem, tiesiskajiem, sociālajiem ierobežojumiem. Runa ir par fašismu bez robežām, kad tas ņem vērā un pakļaujas tikai pats savām interesēm, bet nevis sabiedrības, tautas, nācijas, valsts interesēm.

   Jauno jēdzienu izdomāt un pielietot stimulēja kardinālie notikumi vienā valstī. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka šī jēdziena lietojumam var būt starptautiskā amplitūda. Kardinālie notikumi ASV radikāli un dziļi atsauksies uz visas pasaules turpmāko dzīvi. Tiekamies ar tehtoniskiem politiskajiem un sociālajiem procesiem, kas attiecas uz “great reset” cilvēces mērogā. Starp citu, fašisma rašanās iespēja ASV jau tika kādreiz apcerēta. Ronalds Reigans 1975.gada 14.decembrī intervijā žurnālistam Maikam Vollesam skaidroja: “Ja fašisms kādreiz parādīsies Amerikā, tad tas būs liberālisma vārdā”. ASV prezidenta pravietiskos vārdus medijos atgādināja XXI gs. janvāra sākumā.

   Liberālā fašisma “vecāki” ir ASV politiskās elites viena daļa. Tā tiek dēvēta par kamarilju – kliķi, kura ar intrigām un nelietīgu rīcību ietekmē valsts virzību. Šīs daļas kodolu veido demokrātiskās partijas vadība, bijušie ASV prezidenti no demokrātiskās partijas, augsta līmeņa gados veci bijušie valsts darbinieki. Tāpēc par liberālā fašisma realizētājiem uzskata gerontokrātiju – vecu cilvēku valdošās aprindas, kuras vēlas nodibināt kvazidemokrātisku diktatūru, gerontokrātiskas oligarhijas tirāniju. Internetā ASV gerontokrātija tiek raksturota ļoti nesaudzīgi: ļoti kreisi, ļoti bagāti, lieli muļķi, ļoti nekaunīgi, ne visai izglītoti, nicina visus, ienīst “grass roots” (zemākos slāņus, kas atbalsta Trampu), domā, ka drīkst darīt visu, ko grib, un arī dara visu, kas ienāk prātā. 

   Taču jaunā jēdziena reputācijā savu artavu ir devuši arī konservatīvie politiskie spēki. Tā, piemēram, konservatīvo spēku tāds pazīstams pārstāvis kā aktieris, Kalifornijas bijušais gubernātors Arnolds Švarcenegers 6.janvāra notikumus pie Kapitolija 10.janvārī publicētā videomateriālā salīdzina ar Kristāla nakti 1938.gadā no 9. uz 10.novembri, kad vācu fašisti sarīkoja ebreju grautiņus. Tagadnes fašisma asociācijas ar pagātnes fašismu liecina par jaunā jēdziena nepieciešamību un terminoloģiskās novitātes organisku atbilstību dzīves reālijām.

Sociālistiskā tirānija

Sociālisma sistēmas sagraušana Rietumu civilizācijā tika veikta apzināti. To sekmēja Rietumu civilizācijas vispārējais politiskais, intelektuālais, profesionālais, morālais pagrimums, kā rezultātā vara nonāca morālajiem kastrātiem (gorbačoviem, jakovļeviem u.c.). Taču sabiedrības masas principā apsveica sociālisma sistēmas sagraušanu. Sabiedrības masas nevēlējās saglabāt sociālistisko iekārtu un ar cerīgu skaudību lūkojās uz Rietumu kapitālisma labklājības zemēm. Sabiedrības attieksmes būtisks iemesls, lielās līnijās vērtējot, bija sociālistiskā tirānija. Ar šo jēdzienu vēlos apzīmēt idejiski radošā faktora minimālo lomu sociālisma zemju pastāvēšanā. Sociālisma zemēs netika veicināta cilvēku idejiskā patstāvība, idejiski radošās tieksmes un iespēja pielietot savas radoši idejiskās domas risinājumus. Praktiski jebkurā dzīves sfērā nebija vajadzīga cilvēku radošā pieeja – idejas, vērtējumi, priekšlikumi, prognozes u.tml. Sociālisma zemēs ne tikai politikā un ideoloģijā valdīja sociālistiskā tirānija – vienpersoniska valdīšana, vienpersoniska darba organizēšana, patvaļīga, nežēlīga, varmācīga izturēšanās pret visniecīgāko idejisko patstāvību, idejisko iniciatīvu, velmi palīdzēt ar savu izpratni, zināšanām, pieredzi. Tie eksperti un speciālisti, kuri labi orientējas Baltkrievijas virzībā pēc PSRS sagraušanas, šajā zemē saskata vistipiskāko padomju laika partijas sekretāru, direktoru, priekšsēdētāju idejisko tirāniju, kad drīkstēja būt tikai priekšniecības viedoklis. Citu cilvēku viedoklis nebija vajadzīgs. Idejiskā inicatīva faktiski bija bīstama, jo ātri varēja novest uz buržuāziskā, kapitālistiskā ceļa. Baltkrievijā pēcpadomju laikā ir bijis tikai viens cilvēks ar tiesībām formulēt idejas jebkurā dzīves sfērā. Baltkrievijas birokrātija ir bijusi idejiski impotenta. Respektīvi, tai bija jābūt idejiski impotentai. No birokrātijas tika prasīta vienīgi bezierunu pakļaušanās sociālistiskā tirāna (valsts prezidenta Lukašenko) gribai, idejiskajām normām, idejiskajiem konceptiem, politiskajām, ekonomiskajām, ideoloģiskajām prasībām. Sociālistiskajai tirānijai ir noteiktas sekas. No tām visnepatīkamākā ir sociāli politiskās domas stagnācija. Sabiedrībai dzīvojot sociālistiskās tirānijas apstākļos, iestājas sociāli politiskās domas sastingums un attīstības trūkums. Sabiedrībā pārstāj pulsēt velme kaut ko labdabīgi izmainīt un mērķtiecīgi uzlabot valsts iekārtā, valsts institūciju darbībā, ekonomikā utt. Sociālisma zemēs neeksistēja tas, ko Rietumos dēvē par pilsonisko sabiedrību. Arī pēcpadomju Baltkrievijā neeksistē pilsoniskā sabiedrība. To nepieļauj pastāvošā sociālistiskā tirānija. Tāpēc 2020.gada augustā Lukašenko neaizstāvēja viņa elektorāts. Lukašenko pret opozīciju nevarēja pavērst savus piekritējus. Gandrīz 30 gadus pastāvošā sociālistiskā tirānija ir sociāli politiski notrulinājusi tos cilvēkus, kuri balso par Lukašenko, bet to acīmredzot dara bez dziļākas apjēgsmes. Un vēl kas! Sociālistiskā tirānija ir novedusi pie tā, ka Baltkrievijā nav neviena sociālistiski un nacionāli patriotiski orientēta politiskā spēka. Nav partijas, kuras vēlētos saglabāt Baltkrievijas suverenitāti. Nav tāpēc arī prezidenta kandidātu ar sociālistisku un nacionāli patriotisku programmu. Eksistē tikai neoliberāli politiskie spēki un to izvirzītie prezidenta kandidāti bez intereses saglabāt valstisko suverenitāti, ekonomisko sistēmu, sociālās programmas un ar amerikāņu, NATO, ES konfederācijas, postmodernisma un neoliberālisma laizīšanas atklātu māniju.