ceturtdiena, 2020. gada 13. augusts

Sociālistiskā tirānija




Sociālisma sistēmas sagraušana Rietumu civilizācijā tika veikta apzināti. To sekmēja Rietumu civilizācijas vispārējais politiskais, intelektuālais, profesionālais, morālais pagrimums, kā rezultātā vara nonāca morālajiem kastrātiem (gorbačoviem, jakovļeviem u.c.). Taču sabiedrības masas principā apsveica sociālisma sistēmas sagraušanu. Sabiedrības masas nevēlējās saglabāt sociālistisko iekārtu un ar cerīgu skaudību lūkojās uz Rietumu kapitālisma labklājības zemēm. Sabiedrības attieksmes būtisks iemesls, lielās līnijās vērtējot, bija sociālistiskā tirānija. Ar šo jēdzienu vēlos apzīmēt idejiski radošā faktora minimālo lomu sociālisma zemju pastāvēšanā. Sociālisma zemēs netika veicināta cilvēku idejiskā patstāvība, idejiski radošās tieksmes un iespēja pielietot savas radoši idejiskās domas risinājumus. Praktiski jebkurā dzīves sfērā nebija vajadzīga cilvēku radošā pieeja – idejas, vērtējumi, priekšlikumi, prognozes u.tml. Sociālisma zemēs ne tikai politikā un ideoloģijā valdīja sociālistiskā tirānija – vienpersoniska valdīšana, vienpersoniska darba organizēšana, patvaļīga, nežēlīga, varmācīga izturēšanās pret visniecīgāko idejisko patstāvību, idejisko iniciatīvu, velmi palīdzēt ar savu izpratni, zināšanām, pieredzi. Tie eksperti un speciālisti, kuri labi orientējas Baltkrievijas virzībā pēc PSRS sagraušanas, šajā zemē saskata vistipiskāko padomju laika partijas sekretāru, direktoru, priekšsēdētāju idejisko tirāniju, kad drīkstēja būt tikai priekšniecības viedoklis. Citu cilvēku viedoklis nebija vajadzīgs. Idejiskā inicatīva faktiski bija bīstama, jo ātri varēja novest uz buržuāziskā, kapitālistiskā ceļa. Baltkrievijā pēcpadomju laikā ir bijis tikai viens cilvēks ar tiesībām formulēt idejas jebkurā dzīves sfērā. Baltkrievijas birokrātija ir bijusi idejiski impotenta. Respektīvi, tai bija jābūt idejiski impotentai. No birokrātijas tika prasīta vienīgi bezierunu pakļaušanās sociālistiskā tirāna (valsts prezidenta Lukašenko) gribai, idejiskajām normām, idejiskajiem konceptiem, politiskajām, ekonomiskajām, ideoloģiskajām prasībām. Sociālistiskajai tirānijai ir noteiktas sekas. No tām visnepatīkamākā ir sociāli politiskās domas stagnācija. Sabiedrībai dzīvojot sociālistiskās tirānijas apstākļos, iestājas sociāli politiskās domas sastingums un attīstības trūkums. Sabiedrībā pārstāj pulsēt velme kaut ko labdabīgi izmainīt un mērķtiecīgi uzlabot valsts iekārtā, valsts institūciju darbībā, ekonomikā utt. Sociālisma zemēs neeksistēja tas, ko Rietumos dēvē par pilsonisko sabiedrību. Arī pēcpadomju Baltkrievijā neeksistē pilsoniskā sabiedrība. To nepieļauj pastāvošā sociālistiskā tirānija. Tāpēc 2020.gada augustā Lukašenko neaizstāvēja viņa elektorāts. Lukašenko pret opozīciju nevarēja pavērst savus piekritējus. Gandrīz 30 gadus pastāvošā sociālistiskā tirānija ir sociāli politiski notrulinājusi tos cilvēkus, kuri balso par Lukašenko, bet to acīmredzot dara bez dziļākas apjēgsmes. Un vēl kas! Sociālistiskā tirānija ir novedusi pie tā, ka Baltkrievijā nav neviena sociālistiski un nacionāli patriotiski orientēta politiskā spēka. Nav partijas, kuras vēlētos saglabāt Baltkrievijas suverenitāti. Nav tāpēc arī prezidenta kandidātu ar sociālistisku un nacionāli patriotisku programmu. Eksistē tikai neoliberāli politiskie spēki un to izvirzītie prezidenta kandidāti bez intereses saglabāt valstisko suverenitāti, ekonomisko sistēmu, sociālās programmas un ar amerikāņu, NATO, ES konfederācijas, postmodernisma un neoliberālisma laizīšanas atklātu māniju.





Nav komentāru:

Komentāra publicēšana