Sociālistiskā tirānija

Sociālisma sistēmas sagraušana Rietumu civilizācijā tika veikta apzināti. To sekmēja Rietumu civilizācijas vispārējais politiskais, intelektuālais, profesionālais, morālais pagrimums, kā rezultātā vara nonāca morālajiem kastrātiem (gorbačoviem, jakovļeviem u.c.). Taču sabiedrības masas principā apsveica sociālisma sistēmas sagraušanu. Sabiedrības masas nevēlējās saglabāt sociālistisko iekārtu un ar cerīgu skaudību lūkojās uz Rietumu kapitālisma labklājības zemēm. Sabiedrības attieksmes būtisks iemesls, lielās līnijās vērtējot, bija sociālistiskā tirānija. Ar šo jēdzienu vēlos apzīmēt idejiski radošā faktora minimālo lomu sociālisma zemju pastāvēšanā. Sociālisma zemēs netika veicināta cilvēku idejiskā patstāvība, idejiski radošās tieksmes un iespēja pielietot savas radoši idejiskās domas risinājumus. Praktiski jebkurā dzīves sfērā nebija vajadzīga cilvēku radošā pieeja – idejas, vērtējumi, priekšlikumi, prognozes u.tml. Sociālisma zemēs ne tikai politikā un ideoloģijā valdīja sociālistiskā tirānija – vienpersoniska valdīšana, vienpersoniska darba organizēšana, patvaļīga, nežēlīga, varmācīga izturēšanās pret visniecīgāko idejisko patstāvību, idejisko iniciatīvu, velmi palīdzēt ar savu izpratni, zināšanām, pieredzi. Tie eksperti un speciālisti, kuri labi orientējas Baltkrievijas virzībā pēc PSRS sagraušanas, šajā zemē saskata vistipiskāko padomju laika partijas sekretāru, direktoru, priekšsēdētāju idejisko tirāniju, kad drīkstēja būt tikai priekšniecības viedoklis. Citu cilvēku viedoklis nebija vajadzīgs. Idejiskā inicatīva faktiski bija bīstama, jo ātri varēja novest uz buržuāziskā, kapitālistiskā ceļa. Baltkrievijā pēcpadomju laikā ir bijis tikai viens cilvēks ar tiesībām formulēt idejas jebkurā dzīves sfērā. Baltkrievijas birokrātija ir bijusi idejiski impotenta. Respektīvi, tai bija jābūt idejiski impotentai. No birokrātijas tika prasīta vienīgi bezierunu pakļaušanās sociālistiskā tirāna (valsts prezidenta Lukašenko) gribai, idejiskajām normām, idejiskajiem konceptiem, politiskajām, ekonomiskajām, ideoloģiskajām prasībām. Sociālistiskajai tirānijai ir noteiktas sekas. No tām visnepatīkamākā ir sociāli politiskās domas stagnācija. Sabiedrībai dzīvojot sociālistiskās tirānijas apstākļos, iestājas sociāli politiskās domas sastingums un attīstības trūkums. Sabiedrībā pārstāj pulsēt velme kaut ko labdabīgi izmainīt un mērķtiecīgi uzlabot valsts iekārtā, valsts institūciju darbībā, ekonomikā utt. Sociālisma zemēs neeksistēja tas, ko Rietumos dēvē par pilsonisko sabiedrību. Arī pēcpadomju Baltkrievijā neeksistē pilsoniskā sabiedrība. To nepieļauj pastāvošā sociālistiskā tirānija. Tāpēc 2020.gada augustā Lukašenko neaizstāvēja viņa elektorāts. Lukašenko pret opozīciju nevarēja pavērst savus piekritējus. Gandrīz 30 gadus pastāvošā sociālistiskā tirānija ir sociāli politiski notrulinājusi tos cilvēkus, kuri balso par Lukašenko, bet to acīmredzot dara bez dziļākas apjēgsmes. Un vēl kas! Sociālistiskā tirānija ir novedusi pie tā, ka Baltkrievijā nav neviena sociālistiski un nacionāli patriotiski orientēta politiskā spēka. Nav partijas, kuras vēlētos saglabāt Baltkrievijas suverenitāti. Nav tāpēc arī prezidenta kandidātu ar sociālistisku un nacionāli patriotisku programmu. Eksistē tikai neoliberāli politiskie spēki un to izvirzītie prezidenta kandidāti bez intereses saglabāt valstisko suverenitāti, ekonomisko sistēmu, sociālās programmas un ar amerikāņu, NATO, ES konfederācijas, postmodernisma un neoliberālisma laizīšanas atklātu māniju.

Sociālā nepateicība

Baltkrievijas sakarā aktuāla ir tēma par sociālo nepateicību - sabiedrības kādas daļas nespēju objektīvi novērtēt savu dzīvi un tāpēc pret to izturoties nepamatoti kritiski. Nākas ieteikt jēdzienu “sociālā nepateicība”. Baltkrievus jau 30 gadus apskauž t.s. vienkāršie cilvēki Krievijā, Latvijā. Baltkrievijā neieviesās kriminālais kapitālisms ar tā satelītiem - noziegumu brīvību, morālo plurālismu, neoliberālismu, postmodernismu, homoseksuālisma kultu, organizēto noziedzību, izglītības, zinātnes, medicības komercializāciju utt. Baltkrievu dzīvi atbilstoši cilvēciski cienīgai eksistencei panāca Lukašenko. Bet kas notiek tagad? Tā vietā, lai būtu pateicīgi prezidentam, kāda apmuļķota baltkrievu daļa organizē protestus. Neapšaubāmi, viņu apziņa tiek speciāli ietekmēta. To dara tie, kuri jau vismaz 50 gadus Rietumos dzīvo morālo un ne tikai morālo, bet visīstāko pederastu diktētā dzīves kārtībā. Šī sagandētā Rietumu sabiedrības daļa tiecas panākt, lai arī baltkrievi dzīvotu morālajā zaņķī, arī Baltkrievijā valdītu zagļi, kolaboracionisti, debili politiķi...

Dekoratīvie protesti

Latviešu kultūrnācijā lielā cieņā ir sociālā protesta veids, kuru gribas dēvēt par dekoratīvo protestu. Faktiski tas ir gandrīz pats galvenais un vienīgais sociālā protesta veids, kuru praktizē latviešu kultūrnācija. Citi sociālā protesta veidi (mītiņi, demonstrācijas, streiki, bada streiki, piketi) aizvadītajos pēcpadomju gados ir bijuši ļoti reti sastopami neskatoties uz to, ka iemeslu bija nesalīdzināmi vairāk nekā, teiksim, padomju laikā. Tautas apmuļķošana ar “atmodu”, “otro LR”, “prihvatizācijas” laupīšana, kriminālā kapitālisma ieviešana, masveida organizētās noziedzības brīvība, zinātnes, izglītības, veselības aizsardzības devalvācija un komercializācija, masveidīgā nabadzība, milzīgais bezdarbs, pazemojoši zemās algas skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, zinātniekiem, augstskolu pasniedzējiem, nelietīgi aprēķinātās niecīgās pensijas, tautas izmiršana un izklīšana pasaulē... Iemeslu sociālajiem protestiem aizvadītajos gados nekad nav trūcis burtiski katru dienu. Taču tiekamies gandrīz vienīgi ar dekoratīvajiem protestiem, kuri patiesībā ir protesta simulakri, protesta dekorācijas – kaut kas neīsts, ārišķīgs, ārēji patīkams, bet būtībā nevērtīgs, samākslots, glamūrs, idejiski banāls, sentimentāls, otršķirīgs. Kultūrnācijas dekoratīvie protesti parasti ir veltīti kaut kam mietpilsoniski seklam, sociāli maznozīmīgam, kā arī kaut kam antisociālam, anticilvēciskam, antigarīgam, kas, protams, ir visnepatīkamākais. Tā, piemēram, “Delfi” rakstīja, ka 2020.gada 19.jūnija “vakarā pie Polijas vēstniecības Rīgā ap 35 cilvēki piedalījās akcijā pret Polijas prezidenta Andžeja Dudas pagājušās nedēļas izteikumiem par lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT+) kopienu. [..] Šodien pulcējāmies pie Polijas vēstniecības, jo uzskatām, ka Dudas izteikumi ir diskriminējoši pret jau tā mazaizsargātu sabiedrības daļu. Mūsu valstis šajā jomā ir līdzīgās situācijās, tāpēc nolēmām paust solidaritāti ar Polijas LGBT+ kopienu," sacīja organizācijas vadītāja Selma Levrence.” Tajā pašā dienā (2020.g.19.VI) Rīgā bija vēl viena dekoratīvā protesta akcija. Par to informēja “Delfi”, ievietojot arī apjomīgu fotoreportāžu: “Piektdien pie Brīvības pieminekļa norisinājās klimata kustības "Fridays for Future Latvia" akcija "Neatgriežamies pie vecajiem ieradumiem", lai aktualizētu klimata izmaiņu problēmas. Kustības pārstāvji uzskata, ka tieši pašlaik, kad notiek ekonomikas lejupslīde, ir iespēja daudzas industrijas attīstīt ilgstpējīgi un realizēt pāreju uz ilgstpējīgu un dabai draudzīgu attīstību, tiecoties uz aprites ekonomiku.” Kultūrnācijas iecienīto dekoratīvo protestu popularitāti nosaka vairāki iemesli. Piemēram, kultūrnācijas stabilā intelektuālā nespēja dzīves procesos un parādībās fiksēt galveno, īstas inteliģences, sociālo protestu ģeneratora, trūkums, vēsturiski ģenētiski determinētās sociālās padevības, sociālās apātijas, verdziskās paklausības un pielīšanas gēnu funkcionēšana. Noteikti nākas ņemt vērā “baltās” rases kopējo nelaimi – dzīvi saskaņā ar principu “dzīres mēra laikā”, kad prioritāte ir histēriskai dzīves baudīšanai un patērēšanas kultam, bet nevis tādiem sociāli garīgiem fenomeniem kā sociālais taisnīgums, sociālā pienākuma apziņa un atbildība, sociālā līdztiesība u.tml.

   

Vīruspolitika

2020.gada pirmās puses pandēmija “Covid-19” ir veicinājusi sociāli politisko procesu terminoloģijā ieviest jaunu jēdzienu “vīruspolitika”. Minētā pandēmija kļuva ļoti uzskatāms piemērs veselības aizsardzības un medicīnas problemātikas ciešajai sapīšanai ar politiku. Pandēmijas centrā faktiski nonāca nevis bīstamā slimība, bet gan politika (visplašākajā izpratnē). Pandēmijas vīruss “SARS-CoV-2” kļuva sava veida idejiskais ģenerātors visdažādākajām politiskajām parādībām, kuras publiskajā telpā sāka metaforiski dažādi interpretēt. Tāpēc jaunajā jēdzienā “vīruspolitika” kompleksi iekļaujas visdažādākās parādības. Katrai no tām ir savs tēlains apzīmējums. Taču visas parādības droši iekļaujamas kompleksā “vīruspolitika”, jo tās ir organiski vienotas ar vīrusu un politiku. Tā, piemēram, valsts diktatoriski noteiktās karantīnas atbalstītāji esot atsevišķa politiskā parādība ar nosaukumu “Partija Covid-19”. Pandēmijas laikā satraukumu izraisīja sociuma psihiskais stāvoklis, ko sāka tēlaini saukt par “psihisko pandēmiju”. Tā sociāli politiskajos procesos esot daudz bīstamāka nekā jebkuras infekcijas pandēmija. Publiskajā telpā parādījās tādi  metaforiskie risinājumi kā “valsts vīrusimunitāte”, “valsts vīrusaizsardzība”. Tie attiecas uz valsts spēju nepakļauties citu valstu politiskajai ietekmei. Par valsts kultūras un valsts politikas stabilitāti liecinot spēja pretoties svešu zemju “sociokultūras inovāciju vīrusveidīgajai izplatībai”. Reāli esot iespējama “kultūras mutācija, ko izraisa vīrusi”.

Sociuma ideoloģiskās sensitivitātes pandēmija

Tiecoties izskaidrot 2020.gadā sastopamo planetāra vēriena masu psihozi sakarā ar “klimatatkarību” un koronavīrusu, konstatējams īpatns psihiskais komplekss. To ieteicams dēvēt par sociuma ideoloģiskās sensitivitātes pandēmiju. Redzams, ka masu psihozi (sava veida pandēmiju) sekmē sociuma nespēja pretoties zombēšanai (vadāmajam haosam). Planētas sabiedrība ir tik ideoloģiski jūtīga, intelektuāli un emocionāli labila, ka to ir ļoti viegli ietekmēt jebkurā idejiskajā virzienā. Vēl nebija pierimušas reti dīvainās kaislības ap “klimatatkarību” un ne visai psihiski veselo zviedru bērnu, kuru ar pasvītroti nopietnām sejām klausījās un kuras rekomendācijas slavēja ANO runasvīri, Davosa foruma prātnieki, Eiropas premjeri, kad sākās jauna masu psihoze ap koronavīrusu. No Rietumu civilizācijas politiskās elites tikai tādi patstāvīgi vīri kā Tramps un Putins “Grētu nolika savā vietā”. Putins turklāt nebaidījās skarbi kaunināt par bērnu izmantošanu politiskajos nolūkos. Pret planētas iedzīvotājiem nākas izturēties kā pret vienotu veselumu un sistēmu. Planetārās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) teorija to stingri uzsver. Demogrāfiskie procesi skar visu cilvēci. Pašlaik (2020.g.) par to uzskatāmi pārliecināmies. Masu psihoze aptver visu cilvēci. Par “balto” cilvēku pagrimumu un ideoloģisko sensitivitāti demogrāfiskās pārejas laikā viss ir sen izprasts. “Baltā” rase izmirst, pati to labi apzinās un vairs necenšas uzvesties kā Homo sapiens. Visātrāk atslāba un padevās politiķi, žurnālisti un universitāšu profesūras viena daļa. Taču demogrāfiskās pārejas ieguvēji “krāsainās” rases arī nejūtas komfortabli un nav apveltītas ar imunitāti pret zombēšanu. Milzīgā (nenormālā) dzimstība izraisa problēmu jūru, kurā peld arī ideoloģiskā sensitivitāte, nespējot pretoties vadāmajam haosam. Lielajos Tuvajos Austrumos vadāmais haoss balstījās uz jauniešu bezdarbnieku grandiozo kontingentu – cilvēkiem bez jebkādas nākotnes izredzēm. Ļoti iespējams, koronavīrusam veltītā masu psihoze sākās bez vadāmā haosa saimnieku speciālas komandas. Noteicošo impulsu deva “baltās” rases politiķu un žurnālistu garīgā nelīdzsvarotība, sociālā bezatbildība, veselā saprāta trūkums. Ņemot vērā sabiedrības ideoloģisko sensitivitāti, “процесс пошел” stihiski un ieguva pandēmijas trajektoriju. Ķīniešu neparastā saslimšana momentā tika bezatbildīgi un iracionāli pārvērsta par cilvēces apdraudējumu.

Tautas dekadence

Vārds “dekadence” apzīmē pagrimumu. Rietumu civilizācijā dekadences jēdzienam ir sena vēsture, ar to raksturojot visdažādākā veida pagrimumu garīgajā sfērā. Jēdziens vispopulārāk ir saistīts ar mākslinieciskās domas un daiļliteratūras atsevišķu strāvu XIX-XX gs. mijā. Šo strāvu dēvē par dekadenci. Šīs strāvas galvenās iezīmes bija individuālisms, estētisms, morālais nihilisms. Tā laika Rietumu sabiedriskā doma pret minētajām iezīmēm izturējās ļoti kritiski un strāvu kopumā uzskatīja par pagrimuma pierādījumu. Strāva tika uzskatīta par pagrimumu mākslā un literatūrā. XX gs. otrajā pusē, kad Rietumu civilizācijā sākās postmodernisma laikmets, sabiedriskā doma vairs  neizturējās kritiski, kaut gan postmodernisms ir daudz lielāks pagrimums nekā dekadence. Sabiedriskās domas vienaldzībai pret postmodernismu, kā arī neoliberālismu, ir noteikts iemesls. XX gs. nogalē sabiedrības (Rietumu civilizācijas) garīgais pagrimums jau bija sasniedzis draudošu pakāpi. Savukārt XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijā tiekamies ar pagrimumu, ko drīkst dēvēt par tautas dekadenci – visaptverošu morālo un intelektuālo pagrimumu. Par tautas dekadenci liecina vairākas pazīmes. Piemēram, tautu pārņem amnēzija – atmiņas zudums. Tauta vairs neatceras, kas ir jādara pašcieņas saglabāšanai un reputācijas stiprināšanai. Tautas dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas pagrimums. Tas praktiski izpaužas dažādi. Visbiežāk masu komunikācijas līdzekļi (mediji) atspoguļo tikai negatīvas parādības sabiedrības dzīvē. Tādējādi tiek savdabīgi izlutināti visādas šķirnes neprašas valsts amatos, zagšanas shēmotāji, organizētās noziedzības ģēniji, tukšgalvji parlamentā un valdībā. Ja viņiem netiek publiski pretstatīti kompetenti speciālisti un labi darba darītāji, tad mediju vēstījums par negatīvajām parādībām neglābjami izvēršas melnā propagandā. Sabiedrības uzmanības centrā ir tikai stulbeņi un zagļi. Tāds stāvoklis degradējoši atsaucas uz sabiedrisko domu. Ja sabiedriskā doma riņķo tikai ap negācijām, tad cilvēku apziņa adaptējas negāciju purvā. Strauji noplok dzīves orientācija. Cilvēki zaudē priekšstatu par godīgumu, atbildīgumu, pienākumu, profesionalitāti. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir labs darbs. Cilvēkiem nav teicamnieku paraugu. Iestājas sociālā depresija – nomāktība un drūmums, vienaldzība un intereses aizture attieksmē pret valsti, politiku, ekonomiku, garīgo kultūru. Tautas pagrimuma spilgta liecība ir ideju, konceptu, vērtību, tradīciju vulgarizācija un izsmiešana, nevairoties no persersiju (pretdabisku kroplību) atspoguļojuma. Tas masveidā ir sastopams publiskajā telpā, un tauta pret to nevēršas.

Kulturoloģiskā paradigma

   Tā saucamās Ņutona zinātniskās paradigmas vietā XX gadsimtā pakāpeniski ir stājusies kulturoloģiskā paradigma, kā ieteicams (tika ieteikts 2011.g.) dēvēt jauno konceptuālo pamatsistēmu – problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas zinātnisko modeli.* Ņutoniskā mehānistiskā skatījuma vietā ir stājies kulturoloģiskais skatījums, kad centrā nonāk kultūras kategorija un uz visu lūkojamies no kultūras holisma un sistēmiskuma viedokļa.

   Nākas ņemt vērā, ka aizvadītajos 100 gados zinātniskā domāšana un pasaules izpratne visu laiku virzās noteiktā gultnē – kulturoloģiskajā gultnē. XX gadsimta sākumā par to liecina rīdzinieka Vilhelma Ostvalda aicinājums veidot jaunu zinātni par kultūru – kulturoloģiju. Par to liecina amerikāņa Leslija Vaita centieni praktiski realizēt mūsu slavenā novadnieka ideju par kulturoloģiju. Par to liecina attieksmes izmaiņas pret haosu un dinamiskā haosa atzīšana, determinisma mācības kritika, dabas un sabiedrības parādību tipoloģiskās līdzības atzīšana, Iļjas Prigožina aplūkotā „konceptuālā revolūcija”, radikāli jaunie uzskati par sistēmu dinamiku un pašorganizāciju, uzskats, ka cilvēkus aptver viena liela totāla sistēma – kultūra, dabaszinātņu un humanitāro zinātņu konverģence, sinerģētikas un kulturoloģijas tuvināšanās, vadāmā haosa speciālistu darbs ar visiem kultūras segmentiem, kultūras funkcijas refleksīvās vadīšanas rekomendācijās.

   Interesanti, ka vadāmā haosa izdomāšana un pielietošana atklāj svarīgu momentu. Proti, zinātniski tehniskajā civilizācijā politiskās normas un likumus nomaina kultūras attīstības likumsakarības. Tas šodien ir  labi redzams, – piemēram, ar politisko varu neko nevar panākt. Kaut ko var panākt tikai tad, ja tiek respektēta kultūras lokālā specifika. Demokrātija zaudē klasisko substanci, jo tautas politiskās varas vietā stājās to likumsakarību vara, kuras cilvēks producē darba un zinātniskās izziņas laikā. Tātad – kultūras procesa laikā. Domokrātiskā griba pat traucē un grauj darba un zinātniskās izziņas efektivitāti. Tehnikai nav vajadzīga politiskā leģitimitāte. Intelekts pats nodrošina leģitimitāti bez politiskajiem lēmumiem. Politiķu iejaukšanās kultūras procesā tikai traucē. Jo augstāks ir zinātniski tehniskais līmenis, jo niecīgāka telpa ir politiskajām manipulācijām. Jo augstāks ir kultūras līmenis, jo lielāka loma ir kultūras pašorganizācijai. Un pašlaik esam nonākuši līdz tādai stadijai, kad kultūra pati vēlas uzņemties atbildību par sevi, balstoties uz savu kognitīvo un metodoloģisko pamatbāzi – kulturoloģiju.

*Par kulturoloģiskās paradigmas vēsturisko ģenēzi skat.:

 http://www.artursprieditis.lv/files/jauno_nabagu_studijas.pdf

Humanitātes noziedzība

   Rietumu civilizācijas norieta laikmetā ir radusies nepatīkama parādība, kuru nākas apzīmēt ar jēdzienu “humanitātes noziedzība”. Jaunais jēdziens attiecas uz atsevišķu negatīvi specifisku konceptu.

   Noziedzībai var būt daudzas sejas: ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība, juridiskā noziedzība, noziedzība pret cilvēci, starptautiskā noziedzība. Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt par humanitātes noziedzību. Tā ir noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu, rūpēm par cilvēka labklājību tādos humānisma aspektos kā audzināšana, izglītošana, ideoloģiskā skološana, sociumam adresētā garīgā kultūra, sabiedrības morāli tikumisko vērtību un normu kodekss.

   Mūsdienu Latvijā ir sastopami visi noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču noziedzības veidu hierarhijas virsotnē noteikti atrodas humanitātes noziedzība, par ko ir jāsoda tikpat bargi kā par ekonomiskajiem noziegumiem, kriminālajiem noziegumiem. Pie mums humanitātes noziegumi smagā formā ir paveikti izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, masu komunikācijā, ideoloģiskajā darbībā. Runa ir par izglītības šausmīgo izkropļošanu, zinātnes likvidēšanu un akadēmiskā šarlatānisma nostiprināšanu, mākslas un literatūras postmodernistisko izkropļošanu, neoliberālisma ideoloģijas uzspiešanu, vēstures kropļošanu, perversiju kulta radīšanu.

   Galvenie humanitātes noziegumu veicēji ir politiķi, skolotāji, pasniedzēji, garīgās kultūras institūciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti, mākslinieki, valsts iestāžu darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnījuši tādu pašu soda mēru kā nacionālie nodevēji, nacionālie laupītāji.*

Plašāk par to skat.:

https://pietiek.com/raksti/nacionala_idealisma_strupcels_un_humanitates_noziedziba

Masu fenomenu segmentācija

   Ar jēdzienu “masu fenomenu segmentāciju” iesaku apzīmēt īpašu koncepciju - sistematizēti apkopotu uzskatu par masu parādību izplatību mūsdienās.* Šīs koncepcijas pamatā ir uzskats, ka mūsdienās ir konstatējama gan apzināti organizēta, gan vairāk vai mazāk stihiska masu fenomenu segmentācija, kas izraisa sociokulturālo destrukciju – attiecīgās lokālās kultūras pilnīgu vai daļēju degradāciju, kad pazeminās kultūras funkcionalitāte.

   Ar jēdzienu „masu fenomeni” tiek dēvētas sociālās izpausmes, kuras kopš XX gs. tradicionāli raksturojam ar vārdiem „masu cilvēks”, „masu sabiedrība”, „masu kultūra”, „masu komunikācija”, „masu komunikācijas līdzekļi”, „masu produkcija”, “masu produkcijas industrija”, „masu apziņa”, kad galvenais ir epitets „masu”, tādējādi analīzes priekšmetā nošķirojot zināmu kvalitāti un kvantitāti.

   Savukārt ar jēdzienu „segmentācija” tiek fiksēts masu fenomenu stāvoklis laikā un telpā, sākot ar segmentāciju ģeogrāfiskajā ziņā (valstī, kontinentā, planetāri) un noslēdzot ar segmentāciju kultūras atsevišķās formās (piem., izglītībā, komunikācijā, mākslā, zinātnē, biznesā, politikā u.c.) noteiktā laika periodā. Koncepcijas izklāstā runa ir par masu fenomenu funkcionēšanu mūsdienu pasaulē, kad masu fenomeni okupē noteiktu telpu un noteiktas kultūras formas. Pie tam runa ir par procesu, kas katrā ziņā turpināsies arī nākotnē.

   Tā, piemēram, radikāli ir izmainījies un strauji turpina mainīties tas, ko vēl nesen dēvējām par masu komunikāciju. Pašlaik var droši teikt, ka masu komunikācijas laikmets ir beidzies, un iestājusies ir pilnīgi cita komunikācija, kurā dominē komunikācija subkultūru līmenī. Bet arī šajā līmenī tagad ir iezīmējušās jaunas tendences (piem., komunikācijas individualizācija no vienas puses un komunikācijas tīklu veidošanās no otras puses.

*Par koncepciju skat.: 
http://www.artursprieditis.lv/files/mfsms.pdf ; https://neprgr.blogspot.com/2020/02/masu-fenomenu-segmentacija-jeb-masu.html

Noziegumu brīvība

   Vārdi “noziegumu brīvība” ir antitēze, kas veidojas pilnīgi pretēju jēdzienu pretnostatīšanā. Nedrīkst būt noziegumu brīvība – atļauja brīvi izdarīt noziegumus. Iespējams vienīgi pretējais – aizliegums izdarīt noziegumus. Tāda loģika dominē cilvēku apziņā. Cilvēku apziņā tradicionāli neeksistē viedoklis par noziegumu brīvību. Taču tagad zinām, ka tradicionāli neeksistē, taču var būt izņēmumi, noziegumu brīvību pārvēršot par dzīves normu un juridiski leģitīmu sociāli morālo formātu, kā tas pilnā mērā ir noticis pēcpadomju Latvijā. Tā tas ir noticis kriminālajā kapitālismā, kas ir unikāla parādība Austrumeiropā pēc sociālisma sistēmas sagraušanas XX gs. beigās.

   Jēdziens “noziegumu brīvība” radās pirms jēdziena “kriminālais kapitālisms”. To nosacīja kriminālā kapitālisma ūnikums cilvēces vēsturē. Kriminālais kapitālisms terminoloģisko noformējumu ieguva vēlāk nekā tika izdomāts tā specifiskās iezīmes (noziegumu brīvības) terminoloģiskais noformējums. Tas ir nepierasti. Taču tas ir iespējams, tiekoties ar pilnīgi jaunu parādību dzīves īstenībā. Vispirms var uztvert un terminoloģiski noformēt jaunās parādības atsevišķu īpašību un tikai pēc tam kompleksi uztvert un terminoloģiski noformēt visu parādību. Tā tas ir noticis ar kriminālo kapitālismu un tā specifiskāko iezīmi noziegumu brīvību. Jēdziens “kriminālais kapitālisms” pirmo reizi tika lietots 2018.gadā, bet jēdziens “noziegumu brīvība” pirmo reizi tika lietots 2013.gadā. Par noziegumu brīvību pirmo reizi tika rakstīts 2013. gada 24.oktobrī.*

   Noziegumu brīvības pamatā ir iespēja (brīvība) nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods – tiesā formulēts sods vai sabiedriskais sods. Tas varēja būt publiski atklāts, nepārprotams un nesaudzīgs sabiedrības nopēlums, kā arī kaut kāds sods attiecīgajā profesionālajā vidē - atbrīvošana no darba, profesijas licences anulēšana, darbavietas ētikas komisijas nosodījums u.tml. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt, noziegumu brīvība izpaužas nekaunīgā tendencē juridiski aizliegt tādas izpausmes, kuras par juridiski sodāmu noziegumu atzīst tikai viena sabiedrības daļa, bet otra daļa tādējādi to izjūt kā savas brīvības tendenciozu ierobežošanu. Praktiski tas nozīmē, ka tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi tikai vienai sabiedrības daļai. Turklāt skaitliski niecīgai sabiedrības daļai un turklāt tādai sabiedrības daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšas izvairīties no soda par saviem pastrādātajiem noziegumiem. Tādējādi notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.

   Kriminālajā kapitālismā visgraujošākā loma ir organizētajai noziedzībai. Tā funkcionē kā sistēma noziegumu brīvības apstākļos. Organizētās noziedzības sistēmiskais raksturs ir sava veida noziegumu brīvības avots. Nav vajadzīga un noderīga tikai Saeimā juridiski iestrādātā noziegumu brīvība. Kriminālā kapitālisma stabilitāti nodrošina arī organizētās noziedzības sistēmiskais raksturs, neļaujot sodīt t.s. sistēmiskos noziedzniekus. Ja viņus sāktu sodīt, tad sabruktu visa sistēma (organizētā noziedzība) un galu galā sabruktu kriminālais kapitālisms kā valstiskuma veids.

  

*Skat.: https://pietiek.com/raksti/noziegumu_briviba

Kriminālais kapitālisms

   Kriminālais kapitālisms ir visjaunākais valstiskuma formāts cilvēces vēsturē. Tā rašanās sākums ir valstiskie veidojumi pēc PSRS sagraušanas, kad oficiāli izvēlētais kapitālisma valstiskums praktiski izvērtās kriminālajā valstiskumā tādās jaunajās valstīs kā Krievijas Federācija, Latvijas Republika. Tāpēc kriminālā kapitālisma analītiskā izpratne var būt tikai sākuma stadijā.

   Jēdziena „kriminālais kapitālisms” lietošana KF un LR sākās vienlaicīgi – 2018.gadā. Saskaņā ar iepazīto literatūru, minētais jēdziens vispirms tika lietots LR. Gan KF, gan LR jēdzienu pagaidām lieto tikai daži speciālisti. Par kriminālā kapitālisma rašanos brīdinoši darbi KF tika publicēti jau 90.gadu sākumā, bet LR ideoloģiski speciāli tendētas publikācijas internetā tika ievietotas no 2013. gada sākuma.

   Kriminālā kapitālisma valstiskuma specifika ir saistīta ar oligarhiju un organizēto noziedzību kā sistēmisku parādību. Ja šodienas t.s. klasiskajā kapitālismā oligarhijas darbībā sistēmisku kriminalitāti (organizēto noziedzību) nav iespējams fiksēt ne ASV, ne Rietumeiropas valstīs, tad kriminālajā kapitālismā oligarhijas darbībā, piemēram, LR ir vienīgi kriminalitāte, sākot ar slaveno „prihvatizāciju” un beidzot ar valsts budžeta, pašvaldību budžeta un ES finansējuma noziedzīgu izlaupīšanu. Respektīvi, kriminālajā kapitālismā oligarhija ir noziedzīgs iemiesojums. Kriminālajā kapitālismā tāpat kā tradicionālajā kapitālismā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai (oligarhijai). Taču kriminālajā kapitālismā šī cilvēku grupa veidojas no noziedzniekiem, kuru sākotnējais kapitāls un kapitāls vispār ir iegūts noziedzīgā veidā. Citiem vārdiem sakot, kriminālajā kapitālismā valsts vara pieder noziedznieku grupai. Cilvēces vēsturē pirmo reizi vara ir noziedzīgai oligarhijai – kriminālajai oligarhijai. Tā izpaužas kriminālā kapitālisma vēsturiskais ūnikums.

   Kriminālā kapitālisma valstiskuma specifika ir saistīta ar likumdošanu. Piemēram, LR likumdošana ir tā veidota, ka nav iespējams vērsties pret oligarhijas (valdošās kliķes)  noziegumiem. Tāda likumdošana LR 2013.gadā tika nosaukta par „noziegumu brīvību”. Tā ir antitēze, apzīmējot noziegumu iespējamību un nesodamību, ko nodrošina speciāli izveidota likumdošana. Noziegumu brīvība arī var tikt uzskatīta par unikālu izpausmi cilvēces vēsturē. Faktiski kriminālā kapitālisma ļoti būtiska iezīme ir noziegumu brīvība. Turklāt tā ir organizētās noziedzības noziegumu brīvība. Tradicionālajā kapitālismā organizēto noziedzību uzskata par visbīstamāko noziedzības veidu. Organizētās noziedzības iespējamība apliecina valsts varas degradāciju, jo valsts amatpersonas iesaistās noziegumos kopā ar krimināliem elementiem. LR noziegumu brīvības mehānika, piemēram, uzskatāmi atsedzās 2018.gada decembrī sakarā ar organizēto noziedzību Rīgas pašvaldībā un Daugavpils pašvaldībā.

   Kriminālā kapitālisma specifisks komponents ir valstiskais infantīlisms, ar ko kriminālais kapitālisms būtiski atšķiras no mūsdienu tradicionālā kapitālisma. Kriminālajā kapitālismā nav sastopama konstruktīva politika un reāli jēdzīga darbība nevienā valstiskās funkcionēšanas segmentā. Netiek mērķtiecīgi virzīts valsts pārvaldes institūtu darbs, netiek mērķtiecīgi virzīts valsts ideoloģiskais darbs un saimnieciskais darbs.

   Kriminālajā kapitālismā neviens valstiskais process nekalpo sabiedrības attīstībai. Kalpo vienīgi kriminālās oligarhijas (valdošās kliķes) interesēm, ne tikai regulāri izzogot vietējo budžetu un ES piešķirto naudu, bet iesaistoties arī dažāda veida starptautiskajās finansu afērās un grandiozā apjomā iztirgojot nacionālās dabas bagātības. Kriminālajā kapitālismā netiek attīstīta zinātne, izglītība, veselības aizsardzība, māksla un literatūra.

   Kriminālajā kapitālismā neviens sociāli politiskais spēks nevēršas pret pastāvošo noziedzīgo iekārtu, noziegumu brīvību, organizēto noziedzību, sabiedrības degradāciju un deģenerāciju. KF eksistē nacionāli patriotiskas grupas, taču tās nav spējīgas ietekmēt valdošos destruktīvos un noziedzīgos procesus. LR nacionāli patriotisko grupu klātbūtne vispār nav konstatējama. Var ievērot tikai atsevišķu indivīdu pretestību kriminālajam kapitālismam.

   Iespējami analītiski secinājumi par kriminālā kapitālisma valstiskumu. LR kriminālā kapitālisma valstiskums ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks. Tas ir valstiskums, kas savā visdziļākajā būtībā nodara milzīgu ļaunumu latviešu tautai un valsts nācijai;  un tas ir valstiskums, kurā vara pieder noziedzīgai grupai bez ieinteresētības veicināt savā zemē cilvēkiem cienīgu dzīvi.

Ģeopolitiskais fundamentālisms

   XX gs. radās jauna tipa nacionālisms. To ieteicams dēvēt par ģeopolitisko fundamentālismu. Jauna tipa nacionālismu izstrādāja un sāka realizēt valstis, kuras vēlējās kļūt par noteiktu spēka polu uz planētas. Tā, piemēram, ASV nacionālisms kļuva tipisks ģeopolitiskais fundamentālisms. Ģeopolitiskā fundamentālisma rašanos zinātniski konceptuāli visvairāk veicināja ģeopolitikas nostiprināšanās XX gadsimtā. Ģeopolitika kļuva valstu ārpolitikas galvenā metodoloģiskā bāze, nosakot stratēģiskos mērķus un to sasniegšanas mehānismus.

   Ģeopolitika radās un pirmajā laikā attīstījās vācu un ģermanofilu (zviedru, angļu) intelektuālajās aprindās. Jēdzienu „ģeopolitika” 1899.gadā ieviesa zviedrs Rūdolfs Čellens, ietekmējoties no vācu ģeogrāfa Fridriha Ratcela 1897.gadā izdotās grāmatas “Politische Geographie”. Taču jēdziens kļuva populārs tikai pēc 1916.gada, kad vācu valodā iznāca R.Čellena grāmata “Valsts kā organisms”.

   Pirmskara Vācijā ģeopolitikai pievērsa ļoti lielu vērību. Augstskolās gandrīz visās studiju programmās bija obligāts lekciju kurss ģeopolitikā. Tā tas bija arī pēc 1933.gada, kad pie varas nāca Hitlers. Fašistu varaskārajā mentalitātē ģeopolitiskajām konstrukcijām bija milzīga loma. Faktiski vāciešiem vienmēr bija apziņa, ka Dievs ir viņus „apbižojis” un nav devis viņiem pietiekami lielu dzīves telpu. Tāpēc vāciešiem pašiem ir jāpaplašina savai lielajai tautai nepieciešamā dzīves telpa. Tamlīdzīgas teritoriālās apetītes vadīti viņi savā laikā pakļāva baltu un somugru zemes.

   Pēcpadomju gados par ģeopolitiku (valsts ģeogrāfisko prātu, mācību par ietekmes sfērām un teritoriju kontroli) ir informēta arī kāda Latvijas iedzīvotāju daļa. Latvijā ir iznākušas zinātniskās grāmatas par ģeopolitiku. Publicēta ir ģeopolitikas klasiķu darbu antoloģija. Augstskolās ir attiecīgie studiju kursi. Savukārt citās zemēs ģeopolitikas zinātne strauji attīstās, izvēršoties plašā un vispusīgā zinātniskajā diskursā par ģeoekonomiku, ģeofilosofiju un visjaunākajā periodā arī par kiberģeopolitiku, jo t.s. kibertelpa kļūst par starptautiskās politikas sastāvdaļu.

   Saprotams, valstu ģeopolitisko ambīciju vēriens var būt atšķirīgs. Ģeopolitikas teorijā (to tagad daži zinātnieki ir nokristījuši par ģeopolitoloģiju) joprojām ir aktuāls fundamentālā duālisma likums: sauszemes varenība (piem., Krievijas impērijas) vai jūras varenība (piem., Lielbritānijas). Tomēr jebkurā gadījumā viss ir atkarīgs no valsts spēka, kuru formē konkrēti priekšnoteikumi. Katras valsts ģeopolitiskās ambīcijas un reālos ģeopolitiskos panākumus nosaka tādi priekšnoteikumi kā valsts teritorijas reljefs, robežas veids (jūras vai sauszemes), iedzīvotāju skaits, derīgo izrakteņu resursi, ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība, militārā varenība, finansu stāvoklis, etniskās viendabības pakāpe, sociālās integrācijas līmenis, politiskā stabilitāte, nacionālais gars, tautas mentalitāte. Atkarībā no minēto priekšnoteikumu konkrētā apjoma katra valsts formē savu ģeopolitiku kā ārpolitikas analītisko un stratēģisko komponentu. Tiesa, hitleriskās Vācijas ģeopolitiskā metafizika balstījās arī uz misticisma krietnu porciju; proti, vācu zemju reljefs un robežas ir Dieva dāvana, un vācu āriešu rasei ir īpaša misija un izredzētība uz Zemes. Taču minētie priekšnoteikumi mainās. XX gadsimtā notika lielas izmaiņas, kas pavēra jaunas ģeopolitiskās perspektīvas. Ģeopolitiskajai domāšanai ir jāņem vērā kara ieroču un kara organizācijas inovācijas. Grandiozas izmaiņas veicināja atomieroču radīšana, transporta un informācijas tehnoloģiju attīstība, paverot ceļu ātri pārvietoties pa visu planētu un uzturēt teicamus sakarus ar jebkuru vietu uz Zemes.

   XX gadsimtā amerikāņi kļuva izcili ideologi un propagandisti. Viņu vadībā daudzās valstīs lokālā nacionālā ideoloģija tiek brīvprātīgi un pat ar entuziasmu aizstāta ar kosmopolītiski bezsejaino neoliberālisma ideoloģiju, kas amerikāņiem izdevīgi zombē vietējo sabiedrību. Neoliberālisma elements „Vašingtonas konsenss” ātri kļuva par vietējās varas rokasgrāmatu, saskaņā ar amerikāņu it kā vērtīgām un konstruktīvām receptēm pilnā mērā sagraujot savas valsts ekonomisko un finansiālo patstāvību un dažās bijušajās sociālisma zemēs sagraujot savas valsts ekonomiku un finanses vispār. Ģeopolitiskais fundamentālisms triumfē, pakļaujot citas tautas un valstis bez asinsizliešanas.

Demogrāfiskās pārejas determinims

   Jēdziena “demogrāfiskās pārejas determinisms” ieteikumu stimulē relatīvi oriģināla konceptuālā pieeja. Tā ir sekojošā.

    Pirmkārt, cilvēku un sabiedrības dzīvē visu nosaka iedzīvotāju skaits - demogrāfiskais determinisms. No iedzīvotāju skaita ir atkarīga gan atsevišķu indivīdu, gan sociālo kolektīvu eksistenciālā esamība un kultūra.

   Otrkārt, cilvēces demogrāfisko virzību, visticamākais, nosaka kosmiskās enerģijas spēki. No cilvēku zināšanu viedokļa tie ir transcendentāli spēki, kas spējīgi uz Zemes izraisīt demogrāfiskās pārejas. XIX gs. demogrāfiskajā pārejā ievērojami pieauga “baltās” rases dzimstība. Tā rezultātā ievērojami palielinājās eiropiešu skaits un ievērojami izmainījās eiropiešu kultūra. Radās masu sabiedrība un masu kultūra, strauji izzūdot robežai starp elitāro kultūru un masu kultūru. Mūsdienu demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir nelabvēlīga “balto” cilvēku rasei - izraisa novecošanu un izmiršanu. Toties ievērojami palielinās “krāsaino” rasu dzimstība.

   Treškārt, demogrāfiskais stāvoklis un demogrāfiskās izmaiņas substancionāli atsaucas uz cilvēku mentalitāti – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai raksturīgo domāšanas veidu, pasaules uztveri, emocionālo ievirzi, intelektuālām tendencēm, attieksmi pret morāli tikumiskajām normām un vērtībām, politikas un ekonomikas ideāliem. Labi ir zināms, ka cilvēka psiholoģiskās izjūtas un garīgo komfortu dziļi ietekmē tas, vai viņš dzīvo ģimenē kopā ar bērniem, vecākiem, vecvecākiem un radu, draugu, darba kolēģu vidē jeb viņš ir spiests dzīvot vienatnē un vientulībā kopā ar kaķi vai suni, ja uzdrošināmies netaktiski ironizēt par tādiem apstākļiem. Tāpat ir labi zināms, ka uz mentalitāti atsaucas tas, vai attiecīgajai tautai nav dzimstības problēmas jeb attiecīgā tauta izmirst un noveco, ko tagad pārdzīvo eiropeīdu visas tautas.

   Pašlaik cilvēce turpina adaptēties jaunajos demogrāfiskajos apstākļos. Adaptācija noslēgsies ar dzīvi 9 vai 10 miljardus lielā planetārā kolektīvā. Saprotams, adaptācija sākās reizē ar demogrāfisko pāreju XX gs. 60. gados („krāsaino” rasu dzimstības nenormālo pieaugumu un „baltās” rases izmiršanu). Tā kā planētas iedzīvotāju skaits tūlīt pieauga trakā tempā, traku tempu tūlīt ieguva arī adaptācijas process, jo burtiski gandrīz katru dienu cilvēki tikās ar agrāk nesastaptām parādībām. Relatīvi līdzsvarota dzīve var iestāties tikai mūsu gadsimta otrajā pusē, kad planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 9 vai 10 miljardu apjomā un „baltie” šajā apjomā būs 10%.

   Aktuāla ir hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) izskaidrojumā nākas ņemt vērā kosmisko spēku – ārpuszemes spēku. Cits izskaidrojums neko nedos. Rietumu civilizācijas norietā visu izsķir kosmiskais spēks Tāda ir hipotēze. Tai ir fatāla reputācija. Kosmiski determinētās demogrāfiskās pārejas trajektorija iet savu gaitu, un cilvēki nevar izmainīt nāvējošo trajektoriju. Eiropeīdu drūmo likteni neviens nevar pozitīvi koriģēt. Nekādu rezultātu nav devušas sociālās programmas dzimstības palielināšanai. Pret civilizācijas norieta garīgajām dimensijām postmodernismu un neoliberālismu Rietumos vispār neeksistē nopietni respektējama pretestība valstu līmenī – valstu kultūras politikā. Gluži pretēji! Valstu politika var veicināt postmodernisma un neoliberālisma sērgas apjomu.

   Nākas atcerēties, ka jēdziens „determinisms” (lat. determinisme) apzīmē mācību, ka dabas un sabiedrības parādības ir likumsakarīgi saistītas un cēloniski cita citu nosaka. Saskaņā ar determinisma mācību ikviens sociālais notikums ir kāda dabas likuma darbības piemērs. Tātad jautājums par dabas determinismu ir bijis vienmēr. Vismaz tas ir vēsturiski bijis no latīņu valodas lietotāju laika. Cilvēki jau sen ir saskatījuši dabas un sociālo procesu vienotību. Cita lieta, cik smalki tiek saskatīta šī vienotība. Tā var tikt saskatīta kāda Zemes kontinenta vai planētas mērogā, Galaktikas vai Visuma mērogā. Saprotams, skatījums ir atkarīgs no zināšanām par attiecīgo mērogu. Par kosmosa ietekmi uz biosfēru zināja jau ļoti sen. Zināja intuitīvajā līmenī, balstoties uz elementāru sakarību novērojumiem. Vispamatīgākās zināšanas ir par Saules funkcionālo ietekmi. Sociālo kolektīvu atkarība no Saules pirmo reizi tika zinātniski apskatīta XVIII gs. Tolaik atsevišķi Rietumu zinātnieki centās noskaidrot sakarības starp plankumiem uz Saules un neražas izraisīto cenu pieaugumu maizei. XIX gs. beigās zinātne vairs neapšaubīja Saules parādību un sociālo parādību saistību. XX gs. sākumā zinātne konstatēja zināmu ritmiskumu – 10 gadi un 302 dienas. Ik pēc minētā laika pieaug Saules aktivitāte. XX gs. sākumā zinātne ievēroja garīgo uzplaukumu Saules „klusuma” periodos. Saules aktivitāte bija minimāla, piemēram, 1867., 1878., 1889., 1900.g., kad ar lielu entuziasmu organizēja slavenās Pasaules izstādes Parīzē. Tās notika no Saules aktivitātes viedokļa cilvēkiem labvēlīgā laikā.

   Mūsdienās plurālistiskā kompleksa (Visumu par plurālistisko kompleksu nosauca Iļja Prigožins) ietekmi pēta ar visdažādākās aparatūras palīdzību. Piemēram, pēta Saules, Zemes elektromagnētiskā lauka un Zemes gravitācijas lauka svārstību ietekmi. Plaša informācija ir apkopota par Saules aktivitātes svārstībām. Zināmi konkrēti Saules cikli (piem., 3750 gadu cikls),kā arī specifisks pārejas laiks no viena cikla uz otru ciklu (374 gadi). Ņemot vērā šos ciklus, zinātnieki ir secinājuši, ka maiju kultūras attīstība sakrīt ar pārejas periodu 440.-814.g.

   Mūsdienās kosmisko faktoru ietekme uz vēsturiskajiem procesiem, Saules ciklu koleratīvā saistība ar politiskajiem un sociāli ekonomiskajiem notikumiem veicina jaunu skatījumu uz cilvēka dzīves nosacījumiem. Saules aktivitātes maksimālajā stadijā uz Zemes ir konstatējami katastrofiski notikumi (revolūcijas, sacelšanās, nemieri, kari). Saules aktivitāte ģenerē t.s. nervu psihiskās epidēmijas, makrosociālas kataklizmas. 1989.-1991.g. bija pastiprināta Saules aktivitāte. Tiek uzskatīts, ka tas atsaucās uz inteliģences apziņu, atspoguļojoties „perestroikā”, „atvērtībā”, „jaunā domāšanā”, „sociālisma atjaunošanā”, kas bija sava veida psihiskās fobijas un sava veida prāta aptumšojums. Sociālā diagnostika ir šāda: cilvēku dzīve (vēsture) norit masu psihozes un masu psihopātijas ciklu maiņas formā. Vēsture faktiski ir šo ciklu hronoloģisks apraksts. Šie cikli sakrīt ar Saules aktivitātes cikliem. 2001.-2003.g. bija Saules aktivitātes jauns cikls. Kā atceramies, tolaik pēc „11.septembra” visa cilvēce cīnījās pret „terorismu”. Šo cīņu var uzskatīt par iracionālu globālu psihozi. Mūsdienu teroristi ir tie paši vēsturiski pazīstamie revolucionāri, par kuriem rakstīja Aleksandrs Čiževskis savā grandiozajā Saules aktivitātes un vēsturisko notikumu hronoloģiskajā salīdzinājumā.

Iracionālais kapitālisms

   Jēdzienu “iracionālais kapitālisms” sāku lietot pirms 2010.gada. Minētajā gadā tika publicēta grāmata “Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta kultūru”.   

   Zinātniskajās aprindās modē ir vairāki apzīmējumi: informācijas sabiedrība, patērētāju sabiedrība, patērēšanas sabiedrība. Sastopami arī tādi apzīmējumi kā finansu kapitālisms, „kazino” kapitālisms, globālais kapitālisms, kognitīvais kapitālisms, valsts kapitālisms. Šo rindu autors iesaka jaunu variantu – iracionālais kapitālisms.

   Tiem, kuri cenšas izprast šodienas notikumus un tos salīdzināt ar vēsturisko materiālu, ātri kļūst skaidrs, ka mēs dzīvojam unikālu un grandiozu pārmaiņu laikmetā. Mēs faktiski dzīvojam laikā, kad vairākas parādības notiek pirmo reizi cilvēces vēsturē. Pirmo reizi planetārā mērogā notiek demogrāfiskā pāreja, kura sākās 1960.gadā un noslēgsies 2050.gadā. Pirmo reizi Homo sapiens vēsturē iet bojā atsevišķa rase – “baltie” cilvēki. Pirmo reizi globalizācijas rezultātā planētas iedzīvotāji pilnā mērā sevi apzinās kā vienotu veselumu ne tikai intelektuālajā līmenī, bet empīriski praktiskajā līmenī. Pirmo reizi cilvēce ir totāli nonākusi iracionālā kapitālisma skavās, pie kā galvenokārt noveda “balto” cilvēku bezprātīgās patērēšanas un alkātības mānija, kuru savukārt veicināja rases bojāejas diktētā dzīves loģika.

   Saprotams, nākas apzināties, ka tas, ko kopš 2007.-2008.g. dēvē par pasaules finansu un ekonomisko krīzi, noteikti ir kaut kas daudz plašāks par finansu un ekonomisko sfēru, jo skar kultūras visus segmentus – morāli, zinātni, politiku, cilvēku pasaules uzskatus un dzīves loģiku, attieksmi pret pagātni un nākotni, priekšstatus par valstiskumu, valstisko suverenitāti, pilsonisko sabiedrību utt. Krīze ir jauna laikmeta sākums, kad cilvēku dzīvē sākas jauns posms – jauns dzīves saturs un jaunas dzīves formas. Turklāt tas nav relatīvi lokāls pārejas laikmets, bet gan organiski attiecas uz visu cilvēci. Kā saka, tas ir civilizāciju tranzīts.

   XX gadsimta beigās Rietumu kultūrā radās jauna tendence un tātad arī jauna intelektuāli radošā tēma. Minētajā periodā pirmo reizi nākas sastapties ar tekstiem, kuru autori atklāti un nesaudzīgi runā par cilvēku iracionālismu. Turklāt cilvēku iracionālisms tiek saistīts ar morālo un intelektuālo degradāciju. Cilvēku iracionālisms tiek konstatēts ne tikai ekonomikā un politikā, bet arī filosofijā un mākslā, Public Relations un reklāmā, kad, teiksim, teicami izpildīta darba reputācijas vietā ir stājusies mākslīgi organizēta šova reputācija, kā tas konstatējams t.s. teritoriālajā mārketingā, vēloties lēti izdzīvot uz citu (investoru, tūristu) rēķina, nevis godīgi un rūpīgi strādāt, lai ar darbu nopelnītu cieņu un apbrīnu. Reklāma šodien ne tik daudz aģitē pirkt attiecīgo preci kā rada jaunu patērēšanas vērtību – „iepakotus” pārdzīvojumus un izjūtas, kuras savukārt koncentrējas ap jēdzieniem „izbaudīt”, „ar baudu”. Humanitārās tehnoloģijas ir kļuvušas par nozari, kurā no zīmēm un metaforām rada jaunu simbolisko jēgu un vērtību. Tas saskan ar masu cilvēku „virtuālajām vajadzībām”, bez kurām daudzi cilvēki vairs neprot un negrib eksistēt iracionālā kapitālisma laikmetā. Citiem vārdiem sakot, no XX gadsimta beigām tiek runāts par tādām cilvēciskās darbības un uzvedības izpausmēm, kas liecina par veselā saprāta trūkumu un nepārprotamām muļķībām, kuras turklāt pavada morālais nihīlisms – tikumības un morāles elementāru normu ignorēšana.    Norberts Vīners savā slavenajā grāmatā „Kibernētika” raksta, ka biznesmenis ir pakļauts alkātībai, monopolstāvokļa izcīnīšanas velmei un stingri racionālus spēles noteikumus biznesā nav ko gaidīt īpaši, ja „spēlētāji” ir vairāki darboņi. Biznesmeņi var nodibināt koalīcijas, taču tās ātri sabrūk nodevības un krāpšanās rezultātā. Tamlīdzīga atmosfēra biznesā sasaucās ar tādu pašu morālo noskaņojumu politikā, diplomātijā, militārajā sfērā. Darījumu dzīvē mēdz būt kāpumi un atslābumi, diktatūras un revolūcijas, kā arī kari.   Izcilā kibernētiķa pārliecībā tur, kur ir krāpnieki, ir arī muļķi, kuru rīcību var precīzi prognozēt. Muļķus var apmānīt un viņiem likt pirkt preces, balsot par kādu kandidātu, dot lasīt ilustrētas avīzes ar reliģijas, pornogrāfijas un pseidozinātnes mistrojumu utt. Muļķis ir vienkāršs cilvēks N.Vīnera terminoloģijā. Viņu var krāpt ar sabiedriskās domas aptaujām, jo vienmēr atradīsies statistiķi, ekonomisti, sociologi, kuri būs ar mieru pārdot savus pakalpojumus manipulētājiem. Nākas piebilst, ka „Kibernētika” tika sarakstīta XX gs. vidū, un 1948.g. izdotās grāmatas autors centās izprast un raksturot komunikācijas lomu sava laika sabiedrībā. Viņu pirmkārt un galvenokārt interesēja, kā ar racionāliem līdzekļiem pārvaldīt sabiedrības dzīvi. Viņš piederēja tai paaudzei, kura bija pārliecināta, ka progresa pamatā ir cilvēku racionālā rīcība. Norberta Vīnera laikā t.s. vērtīgā racionalitāte nebija izteikti nomainīta ar t.s. instrumentālo racionalitāti, kad priekšplānā ir birokrātiski tehnicistisks process. Viņa ieskatā komunikācijas līdzekļiem ir divas funkcijas. Pirmā funkcija ir uzdevums informēt. Otrā funkcija – garīgi ietekmēt. Kā zināms, otrā funkcija šodienas apsteigusi pirmo funkciju. Komunikācijas līdzekļi kalpo varai un bagātībai, un pamatā atspoguļo minēto abu spēku intereses. Norberta Vīnera dzīves laikā komunikatīvā situācija bija savādāka nekā XXI gs. sākumā. Pie tam instrumentālā racionalitāte pašlaik arī ir ieguvusi iracionālu iedabu. Par to uzskatāmi liecina manipulāciju pašmērķīgums un manipulēšanas fetišisms, kad pati manipulācija šķiet svarīgāka par tās efektīvu atbalsošanos cilvēku apziņā.

   Šodienas tekstos ir dzēlīgi raksturotas cilvēku iracionālisma izpausmes. Mazāk tiek runāts par iracionālisma avotiem. Tātad – mazāk tiek runāts par galveno, jo galveno Rietumu cilvēki ir iemanījušies apiet ar līkumu. Ne velti Rietumu cilvēki Juvenālu citē tikai daļēji. Citē vārdus „Veselā miesā ir vesels gars”; necitē teikuma otro daļu: „bet gars ir vesels tam, kurš lūdz Dievu”. Rietumu cilvēki Dievu vairs nelūdz, un viņi pat lepojas ar savu novēršanos no Dieva. Taču acīmredzot viņi instinktīvi apzinās Juvenāla aforisma dziļo jēgu un tāpēc noklusē galveno.   Galveno viņi noklusē arī tāpēc, ka Bībelē tiek nepārprotami norādīts par prāta un saprātīguma nepieciešamību cilvēka dzīvē. Apustulis Pāvels, Solomons aicina cilvēkus būt sapratīgiem, nezaudēt prātu, stiprināt prātu, rīkoties vienmēr gudri un ar prātu. No Bībeles personāža tamlīdzīga satura citātiem var sastādīt plašu antoloģiju. Tāda paša apjoma antoloģiju var sastādīt no bībeliskajiem fragmentiem par to, kas gaida nesaprātīgus un iracionālus cilvēkus.

   Izskaidrojot iracionalisma izpausmes, visbiežāk atsaucās tikai uz dažām jau agrāk novērotām likumsakarībām. Tā, piemēram, tiek atgādināta sekojošā likumsakarība: jo augstāks ir zinātniski tehniskais progress, jo cilvēks kļūst slinkāks. Savukārt, raksturojot bezprātu mūsdienu politikā, ne reti atgādina Vinstona Čerčila un de Gola viedokli. Čerčils teica, ka ir valsts darbinieki, kuri domā par valsts nākotni, un ir politiķi, kuri domā tikai par vēlēšanām. De Gols mēdza norādīt, ka politika ir pārāk gudra lieta, lai to uzticētu politiķiem. Pasaules ekonomiskās krīzes laikā bieži atcerējās M.Tečeres vārdus 1981.gadā intervijā laikrakstam „Sandy Times” par to, ka politikā ekonomika ir tikai metode, jo politikas galvenais mērķis ir izmainīt cilvēku dvēseli.

   Daiļliteratūra un filosofija saka, ka kapitālisma galvenais varonis ir traģiskais individuālists. Taču tajā pašā laikā kapitālisma galvenais varonis ir arī ļoti racionāls cilvēks, jo kapitālisms ir pirmā sociāli ekonomiskā formācija, kurā prioritāte ir racionalitātei. Vēsturiski iepriekšējās formācijas galvenokārt balstījās uz mītiskiem, reliģiskiem, etnogrāfiski folkloristiskiem pamatiem.

   Racionalitātes galvenais kritērijs ir prāts. Hēgelis mācīja: prāts ir darbība, kas vērsta uz noteiktu mērķi. Nav prāta, nav arī mērķu! Tā varbūt teiktu pats Hēgelis un arī viņa skolnieks Kārlis Markss. Šodien tā var teikt jebkurš no mums, jo mūsu dzīvei (valsts sabiedriskajiem un politiskajiem institūtiem) nav nekādu mērķu. Tomēr mūsu dzīvei nav nekādu mērķu ne tikai tāpēc, ka nav prāta tiem, kuru pienākums ir cementēt mūsu dzīves jēgu un ideoloģisko stratēģiju. Godīgi jāatzīst, ka arī daudziem no mums pašiem nav nekādu, tā teikt, individuālo mērķu savai dzīvei. Un kādi esam paši, un tādi ir arī mūsu valdnieki un ideologi.

   Līdz zināmam laikam kapitālisms saprata, ka mērķiem ir jābūt racionāliem. Prāts izvēlas racionālus līdzekļus dzīves mērķu sasniegšanai, taču arī formulētajiem mērķiem ir jābūt racionāliem. Īpaši pirmajā laikā kapitālisma mērķi bija racionāli. Ne velti Makss Vēbers lietoja jēdzienu „mērķracionalitāte”. Un tas nav aizmirsts, ka kapitālisma „mērķracionalitātes” stratēģiskais ideāls bija parādība ar nosaukumu „labklājība”. Turklāt runāts tiek par sociālo labklājību. Taču kapitālisma attīstībā ir posms, kuru Kārlis Markss dēvēja par „sākotnējā uzkrājuma” posmu. Šim posmam nav nekāda sakara ar tirgus ekonomiku. Tātad nav nekāda sakara ar kapitālisma racionalitāti. „Kapitāla” 1.sējumā Kārlis Markss skaidro, ka sākotnējā kapitāla veidošanai nav nekāda sakara ne tikai ar tirgus ekonomiku, bet ekonomisko darbību vispār. Minētajā posmā dominē laupīšana, blēdīšanās, spēka pielietošana, kam nav nekā kopēja ar kapitālisma izslavēto īpašību – racionalitāti.

   Mēs tagad varam papildināt sākotnējā kapitāla uzkrāšanas stadijas – savas mīļās pirātisma karalistes – iezīmes ar mūslaiku slaveno „prihvatizāciju”, „finansu burbuļiem”, „Vašingtonas konsesu”, „demokratizāciju”, „liberalizāciju” u.c. Tas, ka kapitālisms ir zaudējis racionalitāti un tātad arī sociāli tendētus dzīves mērķus, ir jau vispāratzīts fakts, jo stratēģiskā apjukuma un nenoteiktības laiks turpinās jau vairākus gadu desmitus.

   Noteikta skaidrība ir par iracionālā kapitālisma rašanās iemesliem. Pirmais iemesls ir demogrāfiskais faktors – „balto” cilvēku izmiršana, kad, vairāk vai mazāk intuitīvi apzinoties savu galu, prāta loģika tiek koncentrēta tikai fizeoloģisko interešu apmierināšanai jeb, sadzīves leksikā izsakoties, dzīves izbaudīšanai ne par ko nedomājot. Otrais iemesls – kapitāla sākotnējā uzkrājuma intensīvs posms ne tikai Austrumeiropā pēc sociālisma sistēmas sabrukuma, bet arī kapitāla sākotnējā uzkrājuma aktīva renesanse Rietumos finansu kapitālisma apstākļos, kad XX gs. 90.gados iniciatīvu pārņēma finansu afēristu un spekulantu „jaunatne”. Tās darbība ir tipoloģiski līdzīga tai darbībai, kas notiek Kārļa Marksa analizētā sākotnējā uzkrājuma posmā un nekādā ziņā nevar lepoties ar „mērķracionalitāti”.

   Kapitālisma līdzšinējā vēsturē var konstatēt  trīs modeļus: 1) brīvās konkurences racionālais kapitālisms, 2) monopolistiskās konkurences pusracionālais kapitālisms, 3) maniakālas patērēšanas un finansu burbuļu iracionālais kapitālisms. Katrā modelī figurē savi „galvenie varoņi”, kuri veido un kontrolē cilvēku dzīvi. Turklāt pārejā no viena modeļa uz otru modeli ir fiksējama izteikta tendence – „galveno varoņu” alkātības, sociālās bezatbildības un cinisma pieaugums, kas atņem prātu un ievieš iracionālisma „kostrukcijas” – visu sabiedrisko apziņu padara iracionālu.

   Taču ir fiksējama vēl viena tendence – kapitālisma telpas paplašināšanās. Ja pirmajā modelī kapitālisms realizējās atsevišķās zemēs, otrajā modelī – atsevišķos kontinentos, tad trešajā modelī kapitālisms pārņem visu planētu, maniakālās alkātības vadīts ekspluatējot visu cilvēci un savas darbības resursu iegūšanai ir gatavs okupēt visu Zemi, saprotams, demagoģiski maskējoties ar cēlajiem „demokratizācijas” lozungiem.

   Tagad mēs esam liecinieki jauna, ceturtā, modeļa izveidei. Arī tajā būs savi „galvenie varoņi”. Ļoti iespējams, viņi jau ir starp mums. Ļoti iespējams,  viņi ir tie bioloģiskie eksemplāri, kuriem jau ir sugas apzīmējums – postcilvēki. Tā būs sociālā kārta, kura uz planētas vairs nesastapsies ne ar kādu cilvēcisko konkurenci XXI gs. vidū. Pagaidām viņi ir spiesti rēķināties ar cilvēku klātbūtni, kaut gan intelektuālā/mentālā plaisa starp cilvēkiem un postcilvēkiem jau tagad ir nepārvarāma. Postcilvēki veido savu kultūru – postkultūru. Tajā nebūs tā kontinuitāte, kas bija raksturīga kultūrai, teiksim, no Platona līdz Karenam Svasjanam. Postkultūra neko nepārmanto no kultūras, un tajā viss sākās no jauna – postkultūra ir izteikti oriģināla izpausme.

Ģeokrātiskais valstiskums

   Jēdziens “ģeokrātiskais valstiskums” tika ieteikts 2014.gada 31.janvārī portālā “Pietiek” publicētā esejā.* Kopš tā laika jaunā jēdziena aktualitāte nav mazinājusies. Drīzāk aktualitāte ir pieaugusi sakarā ar vienpolārās pasaules veidošanas neapsīkšanu. ASV nav atsacījusies no planētas valdnieka lomas, un šīs lomas realizācijā ģeokrātiskais valstiskums ir izšķirošais mehānisms planetārās hegemonijas nodrošināšanai.

   Cilvēces vēsturē līdz šim ir bijušas tikai divas valsts formas – monokrātija un polikrātija.

Monokrātija ir valsts forma, kad vara pieder vienai personai, vienai valsts vai reliģiskajai institūcijai. Monokrātijas pamatā ir vienvaldības princips. Parasti vara pieder vienai personai - monarham. Ja vara pieder vienai personai, tad valsti dēvē par monarhiju. Savukārt monarhu var dēvēt dažādi (ķeizars, karalis, cars, emīrs, cēzars, hans, imperators, fīrers) atkarībā no attiecīgajā valstī (valodā) lietotās terminoloģijas. Monokrātiskā valsts forma ir arī tad, ja valstī visu nosaka, piemēram, valsts prezidents vai viena politiskā partija (kā tas bija PSRS), kā arī reliģiskā organizācija (piemēram, Irānā). Tādā gadījumā valstī pastāv ideoloģiskais monisms, vienpartijas sistēma, teokrātiskais totalitārisms.

   Polikrātijas pamatā ir varas dalīšanas princips. Polikrātiskā valstī vara pieder vairākiem institūtiem - parlamentam, prezidentam, valdībai, konstitucionālās kontroles orgāniem. Polikrātiskā valsts forma ir vēsturiski jaunāka nekā monokrātiskā valsts forma. Masveidā to izmanto no XIX gadsimta. No tā laika daudzās zemēs varu ieguva jaunā sociālā šķira – buržuāzija, kurai vissimpātiskākais ir varas dalīšanas princips.

   Varas ambīcijas piemīt katrai šķirai, taču buržuāzija cilvēces vēsturē ir pirmā šķira, kuras varas ambīcijas praktiski realizējās planetāri globālā mērogā. Par pasaules iekarošanu sapņoja tāda šķira kā proletariāts un daudzi monarhi. Vēsturiski visjaunākais piemērs ir fīrera Hitlera sapnis un reālā asiņainā darbība. To, ko neizdevās panākt proletariātam un vācu fīreram, XX gadsimtā izdevās panākt Rietumu (anglosakšu) buržuāzijai, savā kontrolē pārņemot dzīvi gandrīz uz visas planētas un savas varas ambīcijas reāli īstenojot planetāri globālā mērogā.

   Rietumu buržuāzijas planetāri globālās kontroles galvenais politiskais instruments ir ģeopolitika. Tā radās XX gadsimtā un ļoti ātri palīdzēja Rietumu buržuāzijai panākt to, ko pirms tam nespēja panākt neviena sociālā šķira un neviens monarhs. Panākumus nodrošina ģeopolitikas spēja radīt jaunu, vēsturiski trešo, valsts formu.

   Uz valstiskuma formu atsaucas dažādi faktori – politiskie, ekonomiskie, vēsturiskie. No XX gadsimta uz valstiskuma formu kardināli atsaucās ģeopolitiskais faktors. Mūsdienās valstiskums ir atkarīgs no ģeopolitiskā faktora daudz vairāk nekā no politiskā, ekonomiskā un vēsturiskā faktora. Tāpēc XX gadsimtā radās jauna valsts forma, kuru ieteicams dēvēt par ģeokrātiju. Ja agrāk uz Zemes dominēja monokrātija un polikrātija, tad mūsdienās (pēc II Pasaules kara) dominē ģeokrātija, kas acīmredzami saglabāsies turpmāk XXI gadsimtā.

   Klasiskās ģeopolitikas revīzijai pirmie operatīvi pievērsās amerikāņi ar savu 32. prezidentu Franklinu Rūzveltu priekšgalā. Viņš sapņoja par amerikāņu kundzību visā pasaulē. Rūzvelts dedzīgi vērsās pret amerikāņu izolacionismu – velmi rūpēties tikai par dzīvi savās mājās un daudz nedomāt par valsts aizsardzību, jo valsti no abām pusēm lieliski aizsargā okeānu plašumi. Jau Rūzvelta varas laikā (1933-1945) kļuva skaidrs, ka okeānu plašums amerikāņus neglābs, piemēram, no vāciešu agresijas. Ģeopolitikas fundamentālā duālisma likums lielā mērā bija zaudējis aktualitāti. Vairs nebija tik svarīgi, vai valsts spēks ir saistīts ar tās sauszemes, vai jūras dominanti. Antihitleriskajā koalīcijā bija gan tipiskas sauszemes valstis, gan tipiskas jūras valstis.

Rūzvelts tāpat saprata, ka amerikāņiem ir jāuzņemas gādība par visas cilvēces aizsardzību. Cilvēce ir ieinteresēta, lai būtu viens centrs (spēka pols), kas realizē balansējošu un stabilizējošu kontroli. ASV ir jākļūst par planetāri globālo arbitru. Tā bija prezidenta Rūzvelta ideja. Rūzvelta vadībā tika izstrādāta ASV globālā ģeopolitiskā stratēģija, kas šodien principā tiek turpināta un balstās uz intervences ģeopolitisko teoriju. Tiek atklāti deklarēts, ka pasaules valstīm ir nepieciešama amerikāņu protekcija. Pasaules valstis ir ar mieru daļēji atsacīties no savas suverenitātes, jo to spēka faktori ir nepietiekami patstāvīgas ģeopolitikas realizācijai.

   ASV globālās hegemonijas laikmets reāli sākās pēc II Pasaules kara, kad amerikāņi savā kontrolē pārņēma Rietumeiropu, Japānu un ar laiku arī plašas teritorijas Dienvidamerikā, Āfrikā, Āzijā. Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma gandrīz visās „sarkanajās” zemēs sāka saimniekot amerikāņi.

   Hegemoniskās ietekmes instrumenti ir visdažādākie. Jo tuvāk šodienai, jo tie kļūst rafinētāki un zinātniski piesātinātāki. Pašlaik modē ir vadāmā haosa tehnoloģijas, kiberkontroles un tīkla struktūru veidošanas un vadības zinātniski pamatotās prasmes. Tiek darīts viss, lai pasaules sabiedrības acīs hegemonija izskatītos likumīga (leģitīma), jo neviens, lūk, netiek piespiests ar spēku atsacīties no suverenitātes un pakļauties amerikāņu ģeopolitiskajai pārvaldīšanai. Turklāt, un tas ir ļoti svarīgi, hegemonija balstās uz vietējās politiskās elites piekrišanu un atbalstu. XX gadsimtā amerikāņi lieliski iemācījās atrast, sagatavot, uzpirkt un izmantot vietējos kadrus, kas gatavi uzticīgi kalpot amerikāņu interesēm un un tajā pašā laikā zemiski tēlot savas dzimtenes patriotus.

   Interesants ir viens moments. Izrādās, polikrātija (daudzi valda) ir ļoti piemērota ģeopolitisko (hegemonisko) interešu realizācijai, jo viegli ir ietekmēt vajadzīgos cilvēkus. Monokrātijā, valdot vienam cilvēkam, ietekmēt monarhu nav tik viegli un visbiežāk ir neiespējami. Par to liecina pasaules vēsture. Turpretī polikrātijā pie varas ir simtiem un tūkstošiem cilvēku, starp kuriem atrast „uzticības personas” ir nesalīdzināmi vieglāk nekā „apstrādāt” vienu karali vai emīru.

   XX gadsimtā amerikāņi kļuva arī izcili ideologi un propagandisti. Viņu vadībā daudzās valstīs lokālā nacionālā ideoloģija tiek brīvprātīgi un pat ar entuziasmu aizstāta ar kosmopolītiski bezsejaino neoliberālisma ideoloģiju, kas amerikāņiem izdevīgi zombē vietējo sabiedrību. Neoliberālisma elements „Vašingtonas konsenss” ātri kļuva par vietējās varas rokasgrāmatu, saskaņā ar amerikāņu it kā vērtīgām un konstruktīvām receptēm pilnā mērā sagraujot savas valsts ekonomisko un finansiālo patstāvību un dažās bijušajās sociālisma zemēs sagraujot savas valsts ekonomiku un finanses vispār.

   Tā visa rezultātā XX gadsimtā radās jauna valsts forma – ģeokrātija. Ģeokrātijā valsts nacionālajai suverenitātei ir margināla loma jeb tā vispār eksistē tikai uz papīra. Ģeokrātijā visus valstiskos procesus diktē ģeopolitika. Turklāt nevis savas valsts ģeopolitika, bet gan citas valsts ģeopolitika. Savas valsts ģeopolitika ir aktuāla tikai tajās zemēs, kuras šodien var uzskatīt par zināmiem spēka poliem uz planētas (ASV, Ķīna, relatīvi Indija, Krievija, Brazīlija, Irāna). Šīs valstis realizē savu ģeopolitiku. Šo valstu ārpolitikas un arī iekšpolitikas kodols ir ģeopolitika. Tāpēc arī šīs valstis savā būtībā ir ģeokrātiskās valstis.

*Šajā darbā lielā mērā izmantoju esejas tekstu.

Perversijas ekoloģija

   2020.gada sākumā perversu tematiku publiski sāka apspriest pasaules lielāko valstu vadītāju līmenī. Tas sākās pēc pasaules lielākās valsts prezidenta paziņojuma par vārdu “māte” un “tēvs” saglabāšanu viņa prezidentūras laikā. Ja vēl nesen perversas tematikas apspriešana notika mediju publikāciju autoru un akadēmisko aprindu līmenī, tad tagad tas notiek valsts prezidentu, ministru, parlamenta deputātu līmenī. Tātad politiski visaugstākajā līmenī. Uz Zemes augstāks līmenis vairs nevar būt.

   Taču tas nenozīmē, ka Rietumu civilizācijā un citās civilizācijās perversa tematika ir sabiedrībā vispārakceptēta parādība. Tā tas nav. Tā tas pagaidām vēl nav. Sabiedrības liela daļa (droši var teikt - sabiedrības vairākums) nosoda perversās tematikas klātbūtni medijos, zinātnieku un politiķu diskursos. Rietumu civilizācijā diemžēl tagad nav veselā saprāta laikmets sabiedrības elitē. Ja veselā saprāta laikmetā elites politiķi runāja to, kas patika tautai, tad veselā saprāta trūkuma (debilitātes) laikmetā elites politiķi runā to, kas ļoti nepatīk tautas vairākumam, kas ir saglabājis veselo saprātu.

   Elites politiķu antisociālā rīcība ir tagadnes viena no dīvainākajām izpausmēm. Tā noteikti ir vienota ar Rietumu civilizācijas pagrimumu eiropeīdu rasei ļoti nelabdabīgās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) laikā, kad dominē bojāejas apziņa un bojāejas nenovēršamības loģika cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Demogrāfiskās pārejas laikā pamatīgi izmainās kapitālisma sociāli ekonomiskā formācija. Tāpēc tiekamies ar klasisku socioloģisko likumsakarību: ja radikāli mainās sociālā iekārta (un tas notiek kapitālisma transformācijas rezultātā), tad sabiedrībā ilgu laiku var izpausties anomālas izdarības. Piemēram, var tikt slavēta bezideālu dzīve, antihumānisms, antigarīgums, antitikumiskums, amoralitātes kults, bet racionalitātes vietā stāties iracionalitāte, radikāls arhaisms un tumsonības patmīlīga demagoģija.

   Diskurss par perversiju ir sasniedzis sociālos griestus. Šo diskursu nākas terminoloģiski noformēt. Acīmredzot nepieciešams jēdzienu “perversija” lietot visplašākajā nozīmē un to attiecināt uz ačgārnību, pretdabisko tieksmju un izkropļojumu veselu kompleksu. Tajā nākas iekļaut ne tikai pederastiju, homoseksuālismu, genderisma “teoriju”, attieksmi pret viendzimumu laulībām un bērnu adoptēšanu viendzimumu ģimenēs. Nākas iekļaut arī tādas patoloģiskās novirzes no normas kā ekshibicionisms, heteroseksuālisms, pedofīlija, pornogrāfija, prostitūcija, sadomazohisms, t.s. juvenālā likumdošana un ģimenes sadzīviskās vardarbības profilakse. Kompleksā katrā ziņā ir jābūt t.s. agresīvajam feminismam un t.s. seksuālajai audzināšanai izglītības iestādēs. Perversijas kontekstā ir jāizturas pret valstu centieniem juridiski nostiprināt seksuālās deviācijas, kā arī pret starptautiskās slimību statistiskās klasifikācijas sastādītājiem un anomālajai seksuālajai tematikai veltītajām sabiedriskajām organizācijām un medijiem.

   Perversija kā drausmīgs tarāns XX gs. otrajā pusē sāka graut sabiedrības morāli tikumisko seju un ģimeni kā sabiedrības institucionālo pamatu. Notika kultūras stereotipu kardināla negatīvi centrēta maiņa. Joprojām nav īsti skaidrs mehānisms tādai fantastiskajai transformācijai. Tas nenotika pats no sevis. Homoseksuālistu procentuālais skaits sabiedrībā nav mainījies. Tas XXI gs. sākumā ir tāds pats kā XX gs. vidū, kad, piemēram, ASV likumos bija pants par homoseksuālismu un homoseksuālisms tika oficiāli uzskatīts par iedzimtu slimību. Perversijas tarāns kādam kalpo un kādam ir vajadzīgs. Sastopams analītiskais viedoklis, ka perversijas tarāns ir mehānisms planētas pārapdzīvotības samazināšanai.

      Par perversiju zinātne sāka interesēties XIX gs. 70.gados. Jēdziens “perversija” pirmo reizi esot lietots 1882.gadā. Jau no paša sākuma zinātne pret perversiju izturējās kā pret cilvēka psihikas klīnisko struktūru. Perversija ir slima cilvēka stāvoklis, kas prasa ārstēšanu un kopšanu. Perversija nav devianta uzvedība (rīcības ārēji demonstratīva un sociāli izaicinoša novirze no tiesiskajām un tikumiskajām normām). Perversija ir psihiskā slimība. Diemžēl XX gs. otrajā pusē sākās šausmu ceļš, pa to noejot no ārstējamiem dzimumdzīves izkropļojumiem līdz seksuālajai deviācijai, kas nav jāārstē, bet ir pat jāciena, jo netraucē darbā, sociālajās aktivitātēs, komunikācijā ar citiem indivīdiem. XX gs. beigās perversija kļuva par politkorektuma un tolerances objektu. Perversijas “analītika” un atbalstīšana kļuva sociālā mode un pašlepna tendence. Praidi kļuva nacionālais lepnums.

   Starptautiskajā slimību statistiskajā klasifikācijā (SSK-10) ir nosaukti “seksuālās izvēles traucējumi” (parafīlijas). Tā, piemēram, ir nosaukti un komentēti (citēju bez pēdiņām) šādi traucējumi: Fetišisms. Pieķeršanās kādam nedzīvam priekšmetam kā seksuāla uzbudinājuma un seksuāla apmierinājuma stimulam. Daudzi fetiši var būt saistīti ar cilvēka ķermeni, piem., apģērba gabali vai apavi. Citi parasti piemēri ir kāds īpašs materiāls, piem., gumija, plastiska vai āda. Fetiša objektu nozīmība pacientam var būt dažāda. Dažos gadījumos tie vienkārši stimulē parastā veidā sasniegtu seksuālo uzbudinājumu (piem., liekot, lai partneris valkā kādu īpašu ietērpu). Fetišiskais transvestisms. Tiek valkāts pretējā dzimuma apģērbs galvenokārt tādēļ, lai gūtu seksuālu uzbudinājumu un panāktu pretējā dzimuma personas izskatu. Fetišiskais transvestisms atšķiras no transseksuālā transvestisma ar skaidru saistību ar seksuālu uzbudinājumu un stipru vēlēšanos novilkt apģērbu, kad orgasms radies un seksuālais uzbudinājums norimst. Iespējams, ka tā ir agrīna transseksuālisma attīstības fāze. Ekshibicionisms. Pārejoša vai pastāvīga tieksme rādīt savus dzimumorgānus svešiem cilvēkiem (parasti pretējam dzimumam) vai cilvēkiem sabiedriskās vietās bez aicinājuma vai tieksmes uz ciešāku kontaktu. Parasti, bet ne vienmēr, ir seksuāls uzbudinājums izrādīšanas laikā un rīcībai sekojoša masturbācija. Vuajerisms. Pārejoša vai pastāvīga tieksme skatīties uz citu cilvēku seksuālo vai intīmo rīcību, piem., izģērbšanos. Tas notiek novērotajam cilvēkam nemanot un parasti noved pie seksuāla uzbudinājuma un masturbācijas. Pedofīlija. Seksuāla izvēle ir pievērsta bērniem, zēniem vai meitenēm, vai abiem dzimumiem, parasti pirms pubertātes vai agrīnā pubertātē. Sadomazohisms. Tādas seksuālas aktivitātes izvēle, kas izsauc sāpes, pazemo vai rada atkarību. Ja pacients dod priekšroku būt par šādu stimulu saņēmēju, to sauc par mazohismu, bet ja par stimulu radītāju - par sadismu. Bieži indivīds gūst seksuālu uzbudinājumu gan no sadistiskas, gan mazohistiskas rīcības.

   Rietumu civilizācija tiekas ar perversijas ekoloģiju. Tā ieteicams terminoloģiski apzīmēt šo melno trendu - perversijas invāziju, kas ir sava veida ekoloģija, ja arī jēdzienu “ekoloģija” tāpat kā jēdzienu “perversija” lietojam visplašākajā nozīmē.

   Svešvārds “ekoloģija” attiecas uz māju un mācību par māju (gr. Oikos – māja + logos -mācība). Perversija taranējoši uzbrūk mūsu mājai – bērniem, mātei un tēvam. Perversija nekaunīgi iejaucas mūsu mājas dzīvē – diktē jaunas normas, noteikumus, attiecības starp ģimenes locekļiem. Perversija nekaunīgi iejaucas ne tikai mūsu mājā, bet nekaunīgi iejaucas visā dzīves vidē – skolā, darba vietā, starppersonālajā komunikācijā, sabiedrības morālo normu un vērtību segmentā, politiskajā kultūrā, mākslā un literatūrā (sveiciens perversijas kalpam postmodernismam). Iejaucas arī reliģiskajos procesos. Ja tas tā nebūtu, tad latviešu mācītāji rubeņi neplātītos ar tekstiem par seksuālo.

   Rietumu civilizācijā valstis tagad nākas iedalīt divās daļās. Vienā daļā iekļaujamas tās valstis, kuras savā iekšpolitikā un ārpolitikā pretojas perversijas ekoloģijai. Diemžēl šajā daļā ietilpst tikai viena valsts - Krievija. Rietumu pārējās valstīs ir relatīvi piekrītoša izturēšanās pret perversijas ekoloģiju. Viss ir atkarīgs no elites pagrimuma pakāpes.

Vara un nākotne

   No jauna teorētiskā dizaina nepieciešamības viedokļa* svarīgi ir pārskatīt politiskās varas un nākotnes attiecības. Par politiskās varas un nākotnes attiecībām ir jāizdara moderni teorētiskie secinājumi. Tādu pasūtījumu var formulēt “baltā” rase, un arī latvieši to atbalstītu.

   Teorētiskajās studijās nav pieņemts politiko varu apskatīt temporālā aspektā. Proti, saistībā ar laika modiem – pagātni, tagadni un nākotni. Toties temporālais aspekts eksistē politiskās varas praksē. Visvairāk politiskajā retorikā un visbiežāk stipri samākslotā veidā. Politiskās varas praksē pagātne, tagadne un nākotne ir publisks stratēģisks balsts. Varas iegūšanas un saglabāšanas nolūkā politiķi sola zelta kalnus gan tagadnē, gan nākotnē. Ar saulainas nākotnes solījumiem politiķi cer saņemt politiskās dividendes. Savukārt pagātne politiskās varas praksē figurē oponentu kritizēšanai, pārmetot infantīlismu viņu agrākajā darbībā.

   Politiskās varas teorija nav pievērsusi uzmanību morāli psiholoģiskām izpausmēm. Nav bijusi zinātniskā interese par politiskās varas attieksmi pret pagātnes, tagadnes un nākotnes izjūtu sabiedrībā. Viss liecina, ka politiskās varas teorija pret laikmeta garu (filosofijā slaveno vācisko “Zeitgeist”) ir izturējusies kā pret domāšanas tradīciju, intelektuālo modi un standartizētu domāšanas stilu attiecīgajā vēsturiskajā periodā. Tas var interesēt filosofus, bet tam neklājas pievērsties teorētiķiem.

   Politiskās varas teorija neapskata nākotni kā politiskās varas atribūtu. Tas ir saprotams.  Nākotne ir laika hipotētisks variants. Tas neder zinātniskajai teorijai. Tajā nav vietas rožainiem sapņiem. Tāpēc politiskās varas teorijā nākotne neeksistē kā varas atribūts. Nākotne nav varas substancionāla sastāvdaļa, bez kuras vara nav iespējama. Teorētiskās domas centrā ir varas misija, varas būtība, varas metodes, varas veidi, varas avoti, varas struktūra, varas funkcijas, varas tehnoloģijas. Pašlaik tiek uzsvērtas tādas politiskās varas turpmākās attīstības tendences kā humanizācija, profesionalizācija, demokratizācija, elektroniskās vadības metožu pielietošana, globalizācija, novedot līdz planetārai varai. Visjaunākajā laikā plaši tiek apskatīts “mīkstais spēks” – politiskās gribas realizācija ideoloģiskās zombēšanas rezultātā.

   Kāpēc ir vajadzīgi moderni secinājumi par politiskās varas un nākotnes attiecībām?

   Lieta ir tā, ka cilvēku ticība nākotnei ir morāli psiholoģiski stiprāka par politisko varu. Jebkura ideoloģija ir bezspēcīga, ja nav ticības nākotnei. Jebkurai ideoloģiskajai doktrīnai ir jābūt ne tikai varas stabilitātes avotam, bet arī nākotnes ticības avotam.

   Taču viss nav tik vienkārši! Ja sabiedrībā nav ticības nākotnei, tad politiskā vara nav apdraudēta un neviens sociālais spēks necentīsies to likvidēt. Saprotams, tas politiskajai varai ir izdevīgi. Saprotams, ne visām politiskajām varām tas ir izdevīgi. Tas ir izdevīgi vienīgi nacionāli nelietīgām un nacionāli noziedzīgām varām. Tāda politiskā vara ir sastopama. Latvieši to lieliski zina. Tāda politiskā vara Latvijā eksistē visus pēcpadomju gadus.

   Ļoti būtisks ir viens apstāklis. Eiropeīdiem vienmēr ir bijusi velme ne tikai rožaini sapņot par nākotni, bet arī relatīvi konkrēti zināt nākotnes aprises. Eiropiešu “Zeitgeist” nezaigo bez nākotnes apceres. Eiropiešu filosofija šai mentālajai noslieksmei ir veltījusi cēlas tirādes. Patētiskos vārdos ir slavēta eiropiešu garīgā vajadzība. To var uzskatīt par eiropiešu esamības bāzes noteikumu. Ja zūd interese par nākotni un nākotnei netiek pievērsta uzmanība, tad eiropiešu pastāvēšana ir apdraudēta. Eiropieši zaudē cilvēka seju un pārvēršas postcilvēkos. Par eiropiešu mūžseno attieksmi pret nākotni labi rakstīja spāņu filosofs H.Ortega-i-Gasets: “Mēs, eiropieši, vienmēr esam tiekušies pēc nākotnes un ticējām, ka nākotne ir laika galvenā telpa, kura mums sākas ar to, “kas būs”, bet nevis ar to “kas bija””.

   Jau ilgāku laiku (no XX gs. 70.gadiem) daudzu eiropiešu prātā un sirdī nākotne ir izzudusi. Dominē tagadne. Visenerģiskāk tagadni bauda eiropiešu smalkās aprindas (inteliģence). Tāpēc politiskās varas pienākums ir atgriezt eiropiešus uz vēsturiski tradicionālā ceļa. Politiskās varas teorija nedrīkst stāvēt malā. Tai ir jāakcentē atziņa, ka cilvēku ticība nākotnei ir morāli psiholoģiski stiprāka par politisko varu un politiskajai varai nevajag no tā baidīties, bet vajag stiprināt šo sociuma garīgo īpašību.

   Vai ir reāli teorētiski modernizēt politiskās varas un nākotnes attiecības?

   Atbildēt uz šo jautājumu neizdosies bez “baltās” rases vispārējā stāvokļa atgādinājuma. Mūsdienās strauji samazinās t.s. kritiskās inteliģences apjoms un līdzdalība zinātnē un sociālajā analītikā. Kritiski domājošo un kritiski analizējošo akadēmisko kadru un intelektuālo publicistu apjoms un loma strauji samazinās. Socioloģiskie un kulturoloģiskie teorētiķi un analītiķi kļūst retums. Viņu polemiskā enerģija nav jūtama publiskajā telpā. Samazinās arī intelektuālā auditorija. Arvien mazāk ir tādu indivīdu, kuri ciena un vēlas iepazīties ar atklātu, objektīvu sociāli politisko procesu iztirzājumu. Varas, politikas un kritiskās analītikas konfliktu dinamika neeksistē, bet sociāli politiskais konceptuālisms izplēn.

   Obligāti jāņem vērā politiskās varas kvalitāte. Ja politiskajai varai ir “583 darāmie darbi”, tad tā ir  nevis atklāta ņirgāšanās par nākotni, bet gan debilas cilvēciskās kvalitātes liecība. Debila politiskā “brandža” nav spējīga konstruktīvi izturēties pret politiskās varas un nākotnes attiecībām.

*Par to skat. tekstā “Teorētiskā dizaina elementi. Politiskā sistēma”.