Perversijas ekoloģija

   2020.gada sākumā perversu tematiku publiski sāka apspriest pasaules lielāko valstu vadītāju līmenī. Tas sākās pēc pasaules lielākās valsts prezidenta paziņojuma par vārdu “māte” un “tēvs” saglabāšanu viņa prezidentūras laikā. Ja vēl nesen perversas tematikas apspriešana notika mediju publikāciju autoru un akadēmisko aprindu līmenī, tad tagad tas notiek valsts prezidentu, ministru, parlamenta deputātu līmenī. Tātad politiski visaugstākajā līmenī. Uz Zemes augstāks līmenis vairs nevar būt.

   Taču tas nenozīmē, ka Rietumu civilizācijā un citās civilizācijās perversa tematika ir sabiedrībā vispārakceptēta parādība. Tā tas nav. Tā tas pagaidām vēl nav. Sabiedrības liela daļa (droši var teikt - sabiedrības vairākums) nosoda perversās tematikas klātbūtni medijos, zinātnieku un politiķu diskursos. Rietumu civilizācijā diemžēl tagad nav veselā saprāta laikmets sabiedrības elitē. Ja veselā saprāta laikmetā elites politiķi runāja to, kas patika tautai, tad veselā saprāta trūkuma (debilitātes) laikmetā elites politiķi runā to, kas ļoti nepatīk tautas vairākumam, kas ir saglabājis veselo saprātu.

   Elites politiķu antisociālā rīcība ir tagadnes viena no dīvainākajām izpausmēm. Tā noteikti ir vienota ar Rietumu civilizācijas pagrimumu eiropeīdu rasei ļoti nelabdabīgās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) laikā, kad dominē bojāejas apziņa un bojāejas nenovēršamības loģika cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Demogrāfiskās pārejas laikā pamatīgi izmainās kapitālisma sociāli ekonomiskā formācija. Tāpēc tiekamies ar klasisku socioloģisko likumsakarību: ja radikāli mainās sociālā iekārta (un tas notiek kapitālisma transformācijas rezultātā), tad sabiedrībā ilgu laiku var izpausties anomālas izdarības. Piemēram, var tikt slavēta bezideālu dzīve, antihumānisms, antigarīgums, antitikumiskums, amoralitātes kults, bet racionalitātes vietā stāties iracionalitāte, radikāls arhaisms un tumsonības patmīlīga demagoģija.

   Diskurss par perversiju ir sasniedzis sociālos griestus. Šo diskursu nākas terminoloģiski noformēt. Acīmredzot nepieciešams jēdzienu “perversija” lietot visplašākajā nozīmē un to attiecināt uz ačgārnību, pretdabisko tieksmju un izkropļojumu veselu kompleksu. Tajā nākas iekļaut ne tikai pederastiju, homoseksuālismu, genderisma “teoriju”, attieksmi pret viendzimumu laulībām un bērnu adoptēšanu viendzimumu ģimenēs. Nākas iekļaut arī tādas patoloģiskās novirzes no normas kā ekshibicionisms, heteroseksuālisms, pedofīlija, pornogrāfija, prostitūcija, sadomazohisms, t.s. juvenālā likumdošana un ģimenes sadzīviskās vardarbības profilakse. Kompleksā katrā ziņā ir jābūt t.s. agresīvajam feminismam un t.s. seksuālajai audzināšanai izglītības iestādēs. Perversijas kontekstā ir jāizturas pret valstu centieniem juridiski nostiprināt seksuālās deviācijas, kā arī pret starptautiskās slimību statistiskās klasifikācijas sastādītājiem un anomālajai seksuālajai tematikai veltītajām sabiedriskajām organizācijām un medijiem.

   Perversija kā drausmīgs tarāns XX gs. otrajā pusē sāka graut sabiedrības morāli tikumisko seju un ģimeni kā sabiedrības institucionālo pamatu. Notika kultūras stereotipu kardināla negatīvi centrēta maiņa. Joprojām nav īsti skaidrs mehānisms tādai fantastiskajai transformācijai. Tas nenotika pats no sevis. Homoseksuālistu procentuālais skaits sabiedrībā nav mainījies. Tas XXI gs. sākumā ir tāds pats kā XX gs. vidū, kad, piemēram, ASV likumos bija pants par homoseksuālismu un homoseksuālisms tika oficiāli uzskatīts par iedzimtu slimību. Perversijas tarāns kādam kalpo un kādam ir vajadzīgs. Sastopams analītiskais viedoklis, ka perversijas tarāns ir mehānisms planētas pārapdzīvotības samazināšanai.

      Par perversiju zinātne sāka interesēties XIX gs. 70.gados. Jēdziens “perversija” pirmo reizi esot lietots 1882.gadā. Jau no paša sākuma zinātne pret perversiju izturējās kā pret cilvēka psihikas klīnisko struktūru. Perversija ir slima cilvēka stāvoklis, kas prasa ārstēšanu un kopšanu. Perversija nav devianta uzvedība (rīcības ārēji demonstratīva un sociāli izaicinoša novirze no tiesiskajām un tikumiskajām normām). Perversija ir psihiskā slimība. Diemžēl XX gs. otrajā pusē sākās šausmu ceļš, pa to noejot no ārstējamiem dzimumdzīves izkropļojumiem līdz seksuālajai deviācijai, kas nav jāārstē, bet ir pat jāciena, jo netraucē darbā, sociālajās aktivitātēs, komunikācijā ar citiem indivīdiem. XX gs. beigās perversija kļuva par politkorektuma un tolerances objektu. Perversijas “analītika” un atbalstīšana kļuva sociālā mode un pašlepna tendence. Praidi kļuva nacionālais lepnums.

   Starptautiskajā slimību statistiskajā klasifikācijā (SSK-10) ir nosaukti “seksuālās izvēles traucējumi” (parafīlijas). Tā, piemēram, ir nosaukti un komentēti (citēju bez pēdiņām) šādi traucējumi: Fetišisms. Pieķeršanās kādam nedzīvam priekšmetam kā seksuāla uzbudinājuma un seksuāla apmierinājuma stimulam. Daudzi fetiši var būt saistīti ar cilvēka ķermeni, piem., apģērba gabali vai apavi. Citi parasti piemēri ir kāds īpašs materiāls, piem., gumija, plastiska vai āda. Fetiša objektu nozīmība pacientam var būt dažāda. Dažos gadījumos tie vienkārši stimulē parastā veidā sasniegtu seksuālo uzbudinājumu (piem., liekot, lai partneris valkā kādu īpašu ietērpu). Fetišiskais transvestisms. Tiek valkāts pretējā dzimuma apģērbs galvenokārt tādēļ, lai gūtu seksuālu uzbudinājumu un panāktu pretējā dzimuma personas izskatu. Fetišiskais transvestisms atšķiras no transseksuālā transvestisma ar skaidru saistību ar seksuālu uzbudinājumu un stipru vēlēšanos novilkt apģērbu, kad orgasms radies un seksuālais uzbudinājums norimst. Iespējams, ka tā ir agrīna transseksuālisma attīstības fāze. Ekshibicionisms. Pārejoša vai pastāvīga tieksme rādīt savus dzimumorgānus svešiem cilvēkiem (parasti pretējam dzimumam) vai cilvēkiem sabiedriskās vietās bez aicinājuma vai tieksmes uz ciešāku kontaktu. Parasti, bet ne vienmēr, ir seksuāls uzbudinājums izrādīšanas laikā un rīcībai sekojoša masturbācija. Vuajerisms. Pārejoša vai pastāvīga tieksme skatīties uz citu cilvēku seksuālo vai intīmo rīcību, piem., izģērbšanos. Tas notiek novērotajam cilvēkam nemanot un parasti noved pie seksuāla uzbudinājuma un masturbācijas. Pedofīlija. Seksuāla izvēle ir pievērsta bērniem, zēniem vai meitenēm, vai abiem dzimumiem, parasti pirms pubertātes vai agrīnā pubertātē. Sadomazohisms. Tādas seksuālas aktivitātes izvēle, kas izsauc sāpes, pazemo vai rada atkarību. Ja pacients dod priekšroku būt par šādu stimulu saņēmēju, to sauc par mazohismu, bet ja par stimulu radītāju - par sadismu. Bieži indivīds gūst seksuālu uzbudinājumu gan no sadistiskas, gan mazohistiskas rīcības.

   Rietumu civilizācija tiekas ar perversijas ekoloģiju. Tā ieteicams terminoloģiski apzīmēt šo melno trendu - perversijas invāziju, kas ir sava veida ekoloģija, ja arī jēdzienu “ekoloģija” tāpat kā jēdzienu “perversija” lietojam visplašākajā nozīmē.

   Svešvārds “ekoloģija” attiecas uz māju un mācību par māju (gr. Oikos – māja + logos -mācība). Perversija taranējoši uzbrūk mūsu mājai – bērniem, mātei un tēvam. Perversija nekaunīgi iejaucas mūsu mājas dzīvē – diktē jaunas normas, noteikumus, attiecības starp ģimenes locekļiem. Perversija nekaunīgi iejaucas ne tikai mūsu mājā, bet nekaunīgi iejaucas visā dzīves vidē – skolā, darba vietā, starppersonālajā komunikācijā, sabiedrības morālo normu un vērtību segmentā, politiskajā kultūrā, mākslā un literatūrā (sveiciens perversijas kalpam postmodernismam). Iejaucas arī reliģiskajos procesos. Ja tas tā nebūtu, tad latviešu mācītāji rubeņi neplātītos ar tekstiem par seksuālo.

   Rietumu civilizācijā valstis tagad nākas iedalīt divās daļās. Vienā daļā iekļaujamas tās valstis, kuras savā iekšpolitikā un ārpolitikā pretojas perversijas ekoloģijai. Diemžēl šajā daļā ietilpst tikai viena valsts - Krievija. Rietumu pārējās valstīs ir relatīvi piekrītoša izturēšanās pret perversijas ekoloģiju. Viss ir atkarīgs no elites pagrimuma pakāpes.