Vara un nākotne

   No jauna teorētiskā dizaina nepieciešamības viedokļa* svarīgi ir pārskatīt politiskās varas un nākotnes attiecības. Par politiskās varas un nākotnes attiecībām ir jāizdara moderni teorētiskie secinājumi. Tādu pasūtījumu var formulēt “baltā” rase, un arī latvieši to atbalstītu.

   Teorētiskajās studijās nav pieņemts politiko varu apskatīt temporālā aspektā. Proti, saistībā ar laika modiem – pagātni, tagadni un nākotni. Toties temporālais aspekts eksistē politiskās varas praksē. Visvairāk politiskajā retorikā un visbiežāk stipri samākslotā veidā. Politiskās varas praksē pagātne, tagadne un nākotne ir publisks stratēģisks balsts. Varas iegūšanas un saglabāšanas nolūkā politiķi sola zelta kalnus gan tagadnē, gan nākotnē. Ar saulainas nākotnes solījumiem politiķi cer saņemt politiskās dividendes. Savukārt pagātne politiskās varas praksē figurē oponentu kritizēšanai, pārmetot infantīlismu viņu agrākajā darbībā.

   Politiskās varas teorija nav pievērsusi uzmanību morāli psiholoģiskām izpausmēm. Nav bijusi zinātniskā interese par politiskās varas attieksmi pret pagātnes, tagadnes un nākotnes izjūtu sabiedrībā. Viss liecina, ka politiskās varas teorija pret laikmeta garu (filosofijā slaveno vācisko “Zeitgeist”) ir izturējusies kā pret domāšanas tradīciju, intelektuālo modi un standartizētu domāšanas stilu attiecīgajā vēsturiskajā periodā. Tas var interesēt filosofus, bet tam neklājas pievērsties teorētiķiem.

   Politiskās varas teorija neapskata nākotni kā politiskās varas atribūtu. Tas ir saprotams.  Nākotne ir laika hipotētisks variants. Tas neder zinātniskajai teorijai. Tajā nav vietas rožainiem sapņiem. Tāpēc politiskās varas teorijā nākotne neeksistē kā varas atribūts. Nākotne nav varas substancionāla sastāvdaļa, bez kuras vara nav iespējama. Teorētiskās domas centrā ir varas misija, varas būtība, varas metodes, varas veidi, varas avoti, varas struktūra, varas funkcijas, varas tehnoloģijas. Pašlaik tiek uzsvērtas tādas politiskās varas turpmākās attīstības tendences kā humanizācija, profesionalizācija, demokratizācija, elektroniskās vadības metožu pielietošana, globalizācija, novedot līdz planetārai varai. Visjaunākajā laikā plaši tiek apskatīts “mīkstais spēks” – politiskās gribas realizācija ideoloģiskās zombēšanas rezultātā.

   Kāpēc ir vajadzīgi moderni secinājumi par politiskās varas un nākotnes attiecībām?

   Lieta ir tā, ka cilvēku ticība nākotnei ir morāli psiholoģiski stiprāka par politisko varu. Jebkura ideoloģija ir bezspēcīga, ja nav ticības nākotnei. Jebkurai ideoloģiskajai doktrīnai ir jābūt ne tikai varas stabilitātes avotam, bet arī nākotnes ticības avotam.

   Taču viss nav tik vienkārši! Ja sabiedrībā nav ticības nākotnei, tad politiskā vara nav apdraudēta un neviens sociālais spēks necentīsies to likvidēt. Saprotams, tas politiskajai varai ir izdevīgi. Saprotams, ne visām politiskajām varām tas ir izdevīgi. Tas ir izdevīgi vienīgi nacionāli nelietīgām un nacionāli noziedzīgām varām. Tāda politiskā vara ir sastopama. Latvieši to lieliski zina. Tāda politiskā vara Latvijā eksistē visus pēcpadomju gadus.

   Ļoti būtisks ir viens apstāklis. Eiropeīdiem vienmēr ir bijusi velme ne tikai rožaini sapņot par nākotni, bet arī relatīvi konkrēti zināt nākotnes aprises. Eiropiešu “Zeitgeist” nezaigo bez nākotnes apceres. Eiropiešu filosofija šai mentālajai noslieksmei ir veltījusi cēlas tirādes. Patētiskos vārdos ir slavēta eiropiešu garīgā vajadzība. To var uzskatīt par eiropiešu esamības bāzes noteikumu. Ja zūd interese par nākotni un nākotnei netiek pievērsta uzmanība, tad eiropiešu pastāvēšana ir apdraudēta. Eiropieši zaudē cilvēka seju un pārvēršas postcilvēkos. Par eiropiešu mūžseno attieksmi pret nākotni labi rakstīja spāņu filosofs H.Ortega-i-Gasets: “Mēs, eiropieši, vienmēr esam tiekušies pēc nākotnes un ticējām, ka nākotne ir laika galvenā telpa, kura mums sākas ar to, “kas būs”, bet nevis ar to “kas bija””.

   Jau ilgāku laiku (no XX gs. 70.gadiem) daudzu eiropiešu prātā un sirdī nākotne ir izzudusi. Dominē tagadne. Visenerģiskāk tagadni bauda eiropiešu smalkās aprindas (inteliģence). Tāpēc politiskās varas pienākums ir atgriezt eiropiešus uz vēsturiski tradicionālā ceļa. Politiskās varas teorija nedrīkst stāvēt malā. Tai ir jāakcentē atziņa, ka cilvēku ticība nākotnei ir morāli psiholoģiski stiprāka par politisko varu un politiskajai varai nevajag no tā baidīties, bet vajag stiprināt šo sociuma garīgo īpašību.

   Vai ir reāli teorētiski modernizēt politiskās varas un nākotnes attiecības?

   Atbildēt uz šo jautājumu neizdosies bez “baltās” rases vispārējā stāvokļa atgādinājuma. Mūsdienās strauji samazinās t.s. kritiskās inteliģences apjoms un līdzdalība zinātnē un sociālajā analītikā. Kritiski domājošo un kritiski analizējošo akadēmisko kadru un intelektuālo publicistu apjoms un loma strauji samazinās. Socioloģiskie un kulturoloģiskie teorētiķi un analītiķi kļūst retums. Viņu polemiskā enerģija nav jūtama publiskajā telpā. Samazinās arī intelektuālā auditorija. Arvien mazāk ir tādu indivīdu, kuri ciena un vēlas iepazīties ar atklātu, objektīvu sociāli politisko procesu iztirzājumu. Varas, politikas un kritiskās analītikas konfliktu dinamika neeksistē, bet sociāli politiskais konceptuālisms izplēn.

   Obligāti jāņem vērā politiskās varas kvalitāte. Ja politiskajai varai ir “583 darāmie darbi”, tad tā ir  nevis atklāta ņirgāšanās par nākotni, bet gan debilas cilvēciskās kvalitātes liecība. Debila politiskā “brandža” nav spējīga konstruktīvi izturēties pret politiskās varas un nākotnes attiecībām.

*Par to skat. tekstā “Teorētiskā dizaina elementi. Politiskā sistēma”.