Iracionālais kapitālisms

   Jēdzienu “iracionālais kapitālisms” sāku lietot pirms 2010.gada. Minētajā gadā tika publicēta grāmata “Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta kultūru”.   

   Zinātniskajās aprindās modē ir vairāki apzīmējumi: informācijas sabiedrība, patērētāju sabiedrība, patērēšanas sabiedrība. Sastopami arī tādi apzīmējumi kā finansu kapitālisms, „kazino” kapitālisms, globālais kapitālisms, kognitīvais kapitālisms, valsts kapitālisms. Šo rindu autors iesaka jaunu variantu – iracionālais kapitālisms.

   Tiem, kuri cenšas izprast šodienas notikumus un tos salīdzināt ar vēsturisko materiālu, ātri kļūst skaidrs, ka mēs dzīvojam unikālu un grandiozu pārmaiņu laikmetā. Mēs faktiski dzīvojam laikā, kad vairākas parādības notiek pirmo reizi cilvēces vēsturē. Pirmo reizi planetārā mērogā notiek demogrāfiskā pāreja, kura sākās 1960.gadā un noslēgsies 2050.gadā. Pirmo reizi Homo sapiens vēsturē iet bojā atsevišķa rase – “baltie” cilvēki. Pirmo reizi globalizācijas rezultātā planētas iedzīvotāji pilnā mērā sevi apzinās kā vienotu veselumu ne tikai intelektuālajā līmenī, bet empīriski praktiskajā līmenī. Pirmo reizi cilvēce ir totāli nonākusi iracionālā kapitālisma skavās, pie kā galvenokārt noveda “balto” cilvēku bezprātīgās patērēšanas un alkātības mānija, kuru savukārt veicināja rases bojāejas diktētā dzīves loģika.

   Saprotams, nākas apzināties, ka tas, ko kopš 2007.-2008.g. dēvē par pasaules finansu un ekonomisko krīzi, noteikti ir kaut kas daudz plašāks par finansu un ekonomisko sfēru, jo skar kultūras visus segmentus – morāli, zinātni, politiku, cilvēku pasaules uzskatus un dzīves loģiku, attieksmi pret pagātni un nākotni, priekšstatus par valstiskumu, valstisko suverenitāti, pilsonisko sabiedrību utt. Krīze ir jauna laikmeta sākums, kad cilvēku dzīvē sākas jauns posms – jauns dzīves saturs un jaunas dzīves formas. Turklāt tas nav relatīvi lokāls pārejas laikmets, bet gan organiski attiecas uz visu cilvēci. Kā saka, tas ir civilizāciju tranzīts.

   XX gadsimta beigās Rietumu kultūrā radās jauna tendence un tātad arī jauna intelektuāli radošā tēma. Minētajā periodā pirmo reizi nākas sastapties ar tekstiem, kuru autori atklāti un nesaudzīgi runā par cilvēku iracionālismu. Turklāt cilvēku iracionālisms tiek saistīts ar morālo un intelektuālo degradāciju. Cilvēku iracionālisms tiek konstatēts ne tikai ekonomikā un politikā, bet arī filosofijā un mākslā, Public Relations un reklāmā, kad, teiksim, teicami izpildīta darba reputācijas vietā ir stājusies mākslīgi organizēta šova reputācija, kā tas konstatējams t.s. teritoriālajā mārketingā, vēloties lēti izdzīvot uz citu (investoru, tūristu) rēķina, nevis godīgi un rūpīgi strādāt, lai ar darbu nopelnītu cieņu un apbrīnu. Reklāma šodien ne tik daudz aģitē pirkt attiecīgo preci kā rada jaunu patērēšanas vērtību – „iepakotus” pārdzīvojumus un izjūtas, kuras savukārt koncentrējas ap jēdzieniem „izbaudīt”, „ar baudu”. Humanitārās tehnoloģijas ir kļuvušas par nozari, kurā no zīmēm un metaforām rada jaunu simbolisko jēgu un vērtību. Tas saskan ar masu cilvēku „virtuālajām vajadzībām”, bez kurām daudzi cilvēki vairs neprot un negrib eksistēt iracionālā kapitālisma laikmetā. Citiem vārdiem sakot, no XX gadsimta beigām tiek runāts par tādām cilvēciskās darbības un uzvedības izpausmēm, kas liecina par veselā saprāta trūkumu un nepārprotamām muļķībām, kuras turklāt pavada morālais nihīlisms – tikumības un morāles elementāru normu ignorēšana.    Norberts Vīners savā slavenajā grāmatā „Kibernētika” raksta, ka biznesmenis ir pakļauts alkātībai, monopolstāvokļa izcīnīšanas velmei un stingri racionālus spēles noteikumus biznesā nav ko gaidīt īpaši, ja „spēlētāji” ir vairāki darboņi. Biznesmeņi var nodibināt koalīcijas, taču tās ātri sabrūk nodevības un krāpšanās rezultātā. Tamlīdzīga atmosfēra biznesā sasaucās ar tādu pašu morālo noskaņojumu politikā, diplomātijā, militārajā sfērā. Darījumu dzīvē mēdz būt kāpumi un atslābumi, diktatūras un revolūcijas, kā arī kari.   Izcilā kibernētiķa pārliecībā tur, kur ir krāpnieki, ir arī muļķi, kuru rīcību var precīzi prognozēt. Muļķus var apmānīt un viņiem likt pirkt preces, balsot par kādu kandidātu, dot lasīt ilustrētas avīzes ar reliģijas, pornogrāfijas un pseidozinātnes mistrojumu utt. Muļķis ir vienkāršs cilvēks N.Vīnera terminoloģijā. Viņu var krāpt ar sabiedriskās domas aptaujām, jo vienmēr atradīsies statistiķi, ekonomisti, sociologi, kuri būs ar mieru pārdot savus pakalpojumus manipulētājiem. Nākas piebilst, ka „Kibernētika” tika sarakstīta XX gs. vidū, un 1948.g. izdotās grāmatas autors centās izprast un raksturot komunikācijas lomu sava laika sabiedrībā. Viņu pirmkārt un galvenokārt interesēja, kā ar racionāliem līdzekļiem pārvaldīt sabiedrības dzīvi. Viņš piederēja tai paaudzei, kura bija pārliecināta, ka progresa pamatā ir cilvēku racionālā rīcība. Norberta Vīnera laikā t.s. vērtīgā racionalitāte nebija izteikti nomainīta ar t.s. instrumentālo racionalitāti, kad priekšplānā ir birokrātiski tehnicistisks process. Viņa ieskatā komunikācijas līdzekļiem ir divas funkcijas. Pirmā funkcija ir uzdevums informēt. Otrā funkcija – garīgi ietekmēt. Kā zināms, otrā funkcija šodienas apsteigusi pirmo funkciju. Komunikācijas līdzekļi kalpo varai un bagātībai, un pamatā atspoguļo minēto abu spēku intereses. Norberta Vīnera dzīves laikā komunikatīvā situācija bija savādāka nekā XXI gs. sākumā. Pie tam instrumentālā racionalitāte pašlaik arī ir ieguvusi iracionālu iedabu. Par to uzskatāmi liecina manipulāciju pašmērķīgums un manipulēšanas fetišisms, kad pati manipulācija šķiet svarīgāka par tās efektīvu atbalsošanos cilvēku apziņā.

   Šodienas tekstos ir dzēlīgi raksturotas cilvēku iracionālisma izpausmes. Mazāk tiek runāts par iracionālisma avotiem. Tātad – mazāk tiek runāts par galveno, jo galveno Rietumu cilvēki ir iemanījušies apiet ar līkumu. Ne velti Rietumu cilvēki Juvenālu citē tikai daļēji. Citē vārdus „Veselā miesā ir vesels gars”; necitē teikuma otro daļu: „bet gars ir vesels tam, kurš lūdz Dievu”. Rietumu cilvēki Dievu vairs nelūdz, un viņi pat lepojas ar savu novēršanos no Dieva. Taču acīmredzot viņi instinktīvi apzinās Juvenāla aforisma dziļo jēgu un tāpēc noklusē galveno.   Galveno viņi noklusē arī tāpēc, ka Bībelē tiek nepārprotami norādīts par prāta un saprātīguma nepieciešamību cilvēka dzīvē. Apustulis Pāvels, Solomons aicina cilvēkus būt sapratīgiem, nezaudēt prātu, stiprināt prātu, rīkoties vienmēr gudri un ar prātu. No Bībeles personāža tamlīdzīga satura citātiem var sastādīt plašu antoloģiju. Tāda paša apjoma antoloģiju var sastādīt no bībeliskajiem fragmentiem par to, kas gaida nesaprātīgus un iracionālus cilvēkus.

   Izskaidrojot iracionalisma izpausmes, visbiežāk atsaucās tikai uz dažām jau agrāk novērotām likumsakarībām. Tā, piemēram, tiek atgādināta sekojošā likumsakarība: jo augstāks ir zinātniski tehniskais progress, jo cilvēks kļūst slinkāks. Savukārt, raksturojot bezprātu mūsdienu politikā, ne reti atgādina Vinstona Čerčila un de Gola viedokli. Čerčils teica, ka ir valsts darbinieki, kuri domā par valsts nākotni, un ir politiķi, kuri domā tikai par vēlēšanām. De Gols mēdza norādīt, ka politika ir pārāk gudra lieta, lai to uzticētu politiķiem. Pasaules ekonomiskās krīzes laikā bieži atcerējās M.Tečeres vārdus 1981.gadā intervijā laikrakstam „Sandy Times” par to, ka politikā ekonomika ir tikai metode, jo politikas galvenais mērķis ir izmainīt cilvēku dvēseli.

   Daiļliteratūra un filosofija saka, ka kapitālisma galvenais varonis ir traģiskais individuālists. Taču tajā pašā laikā kapitālisma galvenais varonis ir arī ļoti racionāls cilvēks, jo kapitālisms ir pirmā sociāli ekonomiskā formācija, kurā prioritāte ir racionalitātei. Vēsturiski iepriekšējās formācijas galvenokārt balstījās uz mītiskiem, reliģiskiem, etnogrāfiski folkloristiskiem pamatiem.

   Racionalitātes galvenais kritērijs ir prāts. Hēgelis mācīja: prāts ir darbība, kas vērsta uz noteiktu mērķi. Nav prāta, nav arī mērķu! Tā varbūt teiktu pats Hēgelis un arī viņa skolnieks Kārlis Markss. Šodien tā var teikt jebkurš no mums, jo mūsu dzīvei (valsts sabiedriskajiem un politiskajiem institūtiem) nav nekādu mērķu. Tomēr mūsu dzīvei nav nekādu mērķu ne tikai tāpēc, ka nav prāta tiem, kuru pienākums ir cementēt mūsu dzīves jēgu un ideoloģisko stratēģiju. Godīgi jāatzīst, ka arī daudziem no mums pašiem nav nekādu, tā teikt, individuālo mērķu savai dzīvei. Un kādi esam paši, un tādi ir arī mūsu valdnieki un ideologi.

   Līdz zināmam laikam kapitālisms saprata, ka mērķiem ir jābūt racionāliem. Prāts izvēlas racionālus līdzekļus dzīves mērķu sasniegšanai, taču arī formulētajiem mērķiem ir jābūt racionāliem. Īpaši pirmajā laikā kapitālisma mērķi bija racionāli. Ne velti Makss Vēbers lietoja jēdzienu „mērķracionalitāte”. Un tas nav aizmirsts, ka kapitālisma „mērķracionalitātes” stratēģiskais ideāls bija parādība ar nosaukumu „labklājība”. Turklāt runāts tiek par sociālo labklājību. Taču kapitālisma attīstībā ir posms, kuru Kārlis Markss dēvēja par „sākotnējā uzkrājuma” posmu. Šim posmam nav nekāda sakara ar tirgus ekonomiku. Tātad nav nekāda sakara ar kapitālisma racionalitāti. „Kapitāla” 1.sējumā Kārlis Markss skaidro, ka sākotnējā kapitāla veidošanai nav nekāda sakara ne tikai ar tirgus ekonomiku, bet ekonomisko darbību vispār. Minētajā posmā dominē laupīšana, blēdīšanās, spēka pielietošana, kam nav nekā kopēja ar kapitālisma izslavēto īpašību – racionalitāti.

   Mēs tagad varam papildināt sākotnējā kapitāla uzkrāšanas stadijas – savas mīļās pirātisma karalistes – iezīmes ar mūslaiku slaveno „prihvatizāciju”, „finansu burbuļiem”, „Vašingtonas konsesu”, „demokratizāciju”, „liberalizāciju” u.c. Tas, ka kapitālisms ir zaudējis racionalitāti un tātad arī sociāli tendētus dzīves mērķus, ir jau vispāratzīts fakts, jo stratēģiskā apjukuma un nenoteiktības laiks turpinās jau vairākus gadu desmitus.

   Noteikta skaidrība ir par iracionālā kapitālisma rašanās iemesliem. Pirmais iemesls ir demogrāfiskais faktors – „balto” cilvēku izmiršana, kad, vairāk vai mazāk intuitīvi apzinoties savu galu, prāta loģika tiek koncentrēta tikai fizeoloģisko interešu apmierināšanai jeb, sadzīves leksikā izsakoties, dzīves izbaudīšanai ne par ko nedomājot. Otrais iemesls – kapitāla sākotnējā uzkrājuma intensīvs posms ne tikai Austrumeiropā pēc sociālisma sistēmas sabrukuma, bet arī kapitāla sākotnējā uzkrājuma aktīva renesanse Rietumos finansu kapitālisma apstākļos, kad XX gs. 90.gados iniciatīvu pārņēma finansu afēristu un spekulantu „jaunatne”. Tās darbība ir tipoloģiski līdzīga tai darbībai, kas notiek Kārļa Marksa analizētā sākotnējā uzkrājuma posmā un nekādā ziņā nevar lepoties ar „mērķracionalitāti”.

   Kapitālisma līdzšinējā vēsturē var konstatēt  trīs modeļus: 1) brīvās konkurences racionālais kapitālisms, 2) monopolistiskās konkurences pusracionālais kapitālisms, 3) maniakālas patērēšanas un finansu burbuļu iracionālais kapitālisms. Katrā modelī figurē savi „galvenie varoņi”, kuri veido un kontrolē cilvēku dzīvi. Turklāt pārejā no viena modeļa uz otru modeli ir fiksējama izteikta tendence – „galveno varoņu” alkātības, sociālās bezatbildības un cinisma pieaugums, kas atņem prātu un ievieš iracionālisma „kostrukcijas” – visu sabiedrisko apziņu padara iracionālu.

   Taču ir fiksējama vēl viena tendence – kapitālisma telpas paplašināšanās. Ja pirmajā modelī kapitālisms realizējās atsevišķās zemēs, otrajā modelī – atsevišķos kontinentos, tad trešajā modelī kapitālisms pārņem visu planētu, maniakālās alkātības vadīts ekspluatējot visu cilvēci un savas darbības resursu iegūšanai ir gatavs okupēt visu Zemi, saprotams, demagoģiski maskējoties ar cēlajiem „demokratizācijas” lozungiem.

   Tagad mēs esam liecinieki jauna, ceturtā, modeļa izveidei. Arī tajā būs savi „galvenie varoņi”. Ļoti iespējams, viņi jau ir starp mums. Ļoti iespējams,  viņi ir tie bioloģiskie eksemplāri, kuriem jau ir sugas apzīmējums – postcilvēki. Tā būs sociālā kārta, kura uz planētas vairs nesastapsies ne ar kādu cilvēcisko konkurenci XXI gs. vidū. Pagaidām viņi ir spiesti rēķināties ar cilvēku klātbūtni, kaut gan intelektuālā/mentālā plaisa starp cilvēkiem un postcilvēkiem jau tagad ir nepārvarāma. Postcilvēki veido savu kultūru – postkultūru. Tajā nebūs tā kontinuitāte, kas bija raksturīga kultūrai, teiksim, no Platona līdz Karenam Svasjanam. Postkultūra neko nepārmanto no kultūras, un tajā viss sākās no jauna – postkultūra ir izteikti oriģināla izpausme.