Ģeopolitiskais fundamentālisms

   XX gs. radās jauna tipa nacionālisms. To ieteicams dēvēt par ģeopolitisko fundamentālismu. Jauna tipa nacionālismu izstrādāja un sāka realizēt valstis, kuras vēlējās kļūt par noteiktu spēka polu uz planētas. Tā, piemēram, ASV nacionālisms kļuva tipisks ģeopolitiskais fundamentālisms. Ģeopolitiskā fundamentālisma rašanos zinātniski konceptuāli visvairāk veicināja ģeopolitikas nostiprināšanās XX gadsimtā. Ģeopolitika kļuva valstu ārpolitikas galvenā metodoloģiskā bāze, nosakot stratēģiskos mērķus un to sasniegšanas mehānismus.

   Ģeopolitika radās un pirmajā laikā attīstījās vācu un ģermanofilu (zviedru, angļu) intelektuālajās aprindās. Jēdzienu „ģeopolitika” 1899.gadā ieviesa zviedrs Rūdolfs Čellens, ietekmējoties no vācu ģeogrāfa Fridriha Ratcela 1897.gadā izdotās grāmatas “Politische Geographie”. Taču jēdziens kļuva populārs tikai pēc 1916.gada, kad vācu valodā iznāca R.Čellena grāmata “Valsts kā organisms”.

   Pirmskara Vācijā ģeopolitikai pievērsa ļoti lielu vērību. Augstskolās gandrīz visās studiju programmās bija obligāts lekciju kurss ģeopolitikā. Tā tas bija arī pēc 1933.gada, kad pie varas nāca Hitlers. Fašistu varaskārajā mentalitātē ģeopolitiskajām konstrukcijām bija milzīga loma. Faktiski vāciešiem vienmēr bija apziņa, ka Dievs ir viņus „apbižojis” un nav devis viņiem pietiekami lielu dzīves telpu. Tāpēc vāciešiem pašiem ir jāpaplašina savai lielajai tautai nepieciešamā dzīves telpa. Tamlīdzīgas teritoriālās apetītes vadīti viņi savā laikā pakļāva baltu un somugru zemes.

   Pēcpadomju gados par ģeopolitiku (valsts ģeogrāfisko prātu, mācību par ietekmes sfērām un teritoriju kontroli) ir informēta arī kāda Latvijas iedzīvotāju daļa. Latvijā ir iznākušas zinātniskās grāmatas par ģeopolitiku. Publicēta ir ģeopolitikas klasiķu darbu antoloģija. Augstskolās ir attiecīgie studiju kursi. Savukārt citās zemēs ģeopolitikas zinātne strauji attīstās, izvēršoties plašā un vispusīgā zinātniskajā diskursā par ģeoekonomiku, ģeofilosofiju un visjaunākajā periodā arī par kiberģeopolitiku, jo t.s. kibertelpa kļūst par starptautiskās politikas sastāvdaļu.

   Saprotams, valstu ģeopolitisko ambīciju vēriens var būt atšķirīgs. Ģeopolitikas teorijā (to tagad daži zinātnieki ir nokristījuši par ģeopolitoloģiju) joprojām ir aktuāls fundamentālā duālisma likums: sauszemes varenība (piem., Krievijas impērijas) vai jūras varenība (piem., Lielbritānijas). Tomēr jebkurā gadījumā viss ir atkarīgs no valsts spēka, kuru formē konkrēti priekšnoteikumi. Katras valsts ģeopolitiskās ambīcijas un reālos ģeopolitiskos panākumus nosaka tādi priekšnoteikumi kā valsts teritorijas reljefs, robežas veids (jūras vai sauszemes), iedzīvotāju skaits, derīgo izrakteņu resursi, ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība, militārā varenība, finansu stāvoklis, etniskās viendabības pakāpe, sociālās integrācijas līmenis, politiskā stabilitāte, nacionālais gars, tautas mentalitāte. Atkarībā no minēto priekšnoteikumu konkrētā apjoma katra valsts formē savu ģeopolitiku kā ārpolitikas analītisko un stratēģisko komponentu. Tiesa, hitleriskās Vācijas ģeopolitiskā metafizika balstījās arī uz misticisma krietnu porciju; proti, vācu zemju reljefs un robežas ir Dieva dāvana, un vācu āriešu rasei ir īpaša misija un izredzētība uz Zemes. Taču minētie priekšnoteikumi mainās. XX gadsimtā notika lielas izmaiņas, kas pavēra jaunas ģeopolitiskās perspektīvas. Ģeopolitiskajai domāšanai ir jāņem vērā kara ieroču un kara organizācijas inovācijas. Grandiozas izmaiņas veicināja atomieroču radīšana, transporta un informācijas tehnoloģiju attīstība, paverot ceļu ātri pārvietoties pa visu planētu un uzturēt teicamus sakarus ar jebkuru vietu uz Zemes.

   XX gadsimtā amerikāņi kļuva izcili ideologi un propagandisti. Viņu vadībā daudzās valstīs lokālā nacionālā ideoloģija tiek brīvprātīgi un pat ar entuziasmu aizstāta ar kosmopolītiski bezsejaino neoliberālisma ideoloģiju, kas amerikāņiem izdevīgi zombē vietējo sabiedrību. Neoliberālisma elements „Vašingtonas konsenss” ātri kļuva par vietējās varas rokasgrāmatu, saskaņā ar amerikāņu it kā vērtīgām un konstruktīvām receptēm pilnā mērā sagraujot savas valsts ekonomisko un finansiālo patstāvību un dažās bijušajās sociālisma zemēs sagraujot savas valsts ekonomiku un finanses vispār. Ģeopolitiskais fundamentālisms triumfē, pakļaujot citas tautas un valstis bez asinsizliešanas.