Demogrāfiskās pārejas determinims

   Jēdziena “demogrāfiskās pārejas determinisms” ieteikumu stimulē relatīvi oriģināla konceptuālā pieeja. Tā ir sekojošā.

    Pirmkārt, cilvēku un sabiedrības dzīvē visu nosaka iedzīvotāju skaits - demogrāfiskais determinisms. No iedzīvotāju skaita ir atkarīga gan atsevišķu indivīdu, gan sociālo kolektīvu eksistenciālā esamība un kultūra.

   Otrkārt, cilvēces demogrāfisko virzību, visticamākais, nosaka kosmiskās enerģijas spēki. No cilvēku zināšanu viedokļa tie ir transcendentāli spēki, kas spējīgi uz Zemes izraisīt demogrāfiskās pārejas. XIX gs. demogrāfiskajā pārejā ievērojami pieauga “baltās” rases dzimstība. Tā rezultātā ievērojami palielinājās eiropiešu skaits un ievērojami izmainījās eiropiešu kultūra. Radās masu sabiedrība un masu kultūra, strauji izzūdot robežai starp elitāro kultūru un masu kultūru. Mūsdienu demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir nelabvēlīga “balto” cilvēku rasei - izraisa novecošanu un izmiršanu. Toties ievērojami palielinās “krāsaino” rasu dzimstība.

   Treškārt, demogrāfiskais stāvoklis un demogrāfiskās izmaiņas substancionāli atsaucas uz cilvēku mentalitāti – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai raksturīgo domāšanas veidu, pasaules uztveri, emocionālo ievirzi, intelektuālām tendencēm, attieksmi pret morāli tikumiskajām normām un vērtībām, politikas un ekonomikas ideāliem. Labi ir zināms, ka cilvēka psiholoģiskās izjūtas un garīgo komfortu dziļi ietekmē tas, vai viņš dzīvo ģimenē kopā ar bērniem, vecākiem, vecvecākiem un radu, draugu, darba kolēģu vidē jeb viņš ir spiests dzīvot vienatnē un vientulībā kopā ar kaķi vai suni, ja uzdrošināmies netaktiski ironizēt par tādiem apstākļiem. Tāpat ir labi zināms, ka uz mentalitāti atsaucas tas, vai attiecīgajai tautai nav dzimstības problēmas jeb attiecīgā tauta izmirst un noveco, ko tagad pārdzīvo eiropeīdu visas tautas.

   Pašlaik cilvēce turpina adaptēties jaunajos demogrāfiskajos apstākļos. Adaptācija noslēgsies ar dzīvi 9 vai 10 miljardus lielā planetārā kolektīvā. Saprotams, adaptācija sākās reizē ar demogrāfisko pāreju XX gs. 60. gados („krāsaino” rasu dzimstības nenormālo pieaugumu un „baltās” rases izmiršanu). Tā kā planētas iedzīvotāju skaits tūlīt pieauga trakā tempā, traku tempu tūlīt ieguva arī adaptācijas process, jo burtiski gandrīz katru dienu cilvēki tikās ar agrāk nesastaptām parādībām. Relatīvi līdzsvarota dzīve var iestāties tikai mūsu gadsimta otrajā pusē, kad planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 9 vai 10 miljardu apjomā un „baltie” šajā apjomā būs 10%.

   Aktuāla ir hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) izskaidrojumā nākas ņemt vērā kosmisko spēku – ārpuszemes spēku. Cits izskaidrojums neko nedos. Rietumu civilizācijas norietā visu izsķir kosmiskais spēks Tāda ir hipotēze. Tai ir fatāla reputācija. Kosmiski determinētās demogrāfiskās pārejas trajektorija iet savu gaitu, un cilvēki nevar izmainīt nāvējošo trajektoriju. Eiropeīdu drūmo likteni neviens nevar pozitīvi koriģēt. Nekādu rezultātu nav devušas sociālās programmas dzimstības palielināšanai. Pret civilizācijas norieta garīgajām dimensijām postmodernismu un neoliberālismu Rietumos vispār neeksistē nopietni respektējama pretestība valstu līmenī – valstu kultūras politikā. Gluži pretēji! Valstu politika var veicināt postmodernisma un neoliberālisma sērgas apjomu.

   Nākas atcerēties, ka jēdziens „determinisms” (lat. determinisme) apzīmē mācību, ka dabas un sabiedrības parādības ir likumsakarīgi saistītas un cēloniski cita citu nosaka. Saskaņā ar determinisma mācību ikviens sociālais notikums ir kāda dabas likuma darbības piemērs. Tātad jautājums par dabas determinismu ir bijis vienmēr. Vismaz tas ir vēsturiski bijis no latīņu valodas lietotāju laika. Cilvēki jau sen ir saskatījuši dabas un sociālo procesu vienotību. Cita lieta, cik smalki tiek saskatīta šī vienotība. Tā var tikt saskatīta kāda Zemes kontinenta vai planētas mērogā, Galaktikas vai Visuma mērogā. Saprotams, skatījums ir atkarīgs no zināšanām par attiecīgo mērogu. Par kosmosa ietekmi uz biosfēru zināja jau ļoti sen. Zināja intuitīvajā līmenī, balstoties uz elementāru sakarību novērojumiem. Vispamatīgākās zināšanas ir par Saules funkcionālo ietekmi. Sociālo kolektīvu atkarība no Saules pirmo reizi tika zinātniski apskatīta XVIII gs. Tolaik atsevišķi Rietumu zinātnieki centās noskaidrot sakarības starp plankumiem uz Saules un neražas izraisīto cenu pieaugumu maizei. XIX gs. beigās zinātne vairs neapšaubīja Saules parādību un sociālo parādību saistību. XX gs. sākumā zinātne konstatēja zināmu ritmiskumu – 10 gadi un 302 dienas. Ik pēc minētā laika pieaug Saules aktivitāte. XX gs. sākumā zinātne ievēroja garīgo uzplaukumu Saules „klusuma” periodos. Saules aktivitāte bija minimāla, piemēram, 1867., 1878., 1889., 1900.g., kad ar lielu entuziasmu organizēja slavenās Pasaules izstādes Parīzē. Tās notika no Saules aktivitātes viedokļa cilvēkiem labvēlīgā laikā.

   Mūsdienās plurālistiskā kompleksa (Visumu par plurālistisko kompleksu nosauca Iļja Prigožins) ietekmi pēta ar visdažādākās aparatūras palīdzību. Piemēram, pēta Saules, Zemes elektromagnētiskā lauka un Zemes gravitācijas lauka svārstību ietekmi. Plaša informācija ir apkopota par Saules aktivitātes svārstībām. Zināmi konkrēti Saules cikli (piem., 3750 gadu cikls),kā arī specifisks pārejas laiks no viena cikla uz otru ciklu (374 gadi). Ņemot vērā šos ciklus, zinātnieki ir secinājuši, ka maiju kultūras attīstība sakrīt ar pārejas periodu 440.-814.g.

   Mūsdienās kosmisko faktoru ietekme uz vēsturiskajiem procesiem, Saules ciklu koleratīvā saistība ar politiskajiem un sociāli ekonomiskajiem notikumiem veicina jaunu skatījumu uz cilvēka dzīves nosacījumiem. Saules aktivitātes maksimālajā stadijā uz Zemes ir konstatējami katastrofiski notikumi (revolūcijas, sacelšanās, nemieri, kari). Saules aktivitāte ģenerē t.s. nervu psihiskās epidēmijas, makrosociālas kataklizmas. 1989.-1991.g. bija pastiprināta Saules aktivitāte. Tiek uzskatīts, ka tas atsaucās uz inteliģences apziņu, atspoguļojoties „perestroikā”, „atvērtībā”, „jaunā domāšanā”, „sociālisma atjaunošanā”, kas bija sava veida psihiskās fobijas un sava veida prāta aptumšojums. Sociālā diagnostika ir šāda: cilvēku dzīve (vēsture) norit masu psihozes un masu psihopātijas ciklu maiņas formā. Vēsture faktiski ir šo ciklu hronoloģisks apraksts. Šie cikli sakrīt ar Saules aktivitātes cikliem. 2001.-2003.g. bija Saules aktivitātes jauns cikls. Kā atceramies, tolaik pēc „11.septembra” visa cilvēce cīnījās pret „terorismu”. Šo cīņu var uzskatīt par iracionālu globālu psihozi. Mūsdienu teroristi ir tie paši vēsturiski pazīstamie revolucionāri, par kuriem rakstīja Aleksandrs Čiževskis savā grandiozajā Saules aktivitātes un vēsturisko notikumu hronoloģiskajā salīdzinājumā.