Sociuma ideoloģiskās sensitivitātes pandēmija

Tiecoties izskaidrot 2020.gadā sastopamo planetāra vēriena masu psihozi sakarā ar “klimatatkarību” un koronavīrusu, konstatējams īpatns psihiskais komplekss. To ieteicams dēvēt par sociuma ideoloģiskās sensitivitātes pandēmiju. Redzams, ka masu psihozi (sava veida pandēmiju) sekmē sociuma nespēja pretoties zombēšanai (vadāmajam haosam). Planētas sabiedrība ir tik ideoloģiski jūtīga, intelektuāli un emocionāli labila, ka to ir ļoti viegli ietekmēt jebkurā idejiskajā virzienā. Vēl nebija pierimušas reti dīvainās kaislības ap “klimatatkarību” un ne visai psihiski veselo zviedru bērnu, kuru ar pasvītroti nopietnām sejām klausījās un kuras rekomendācijas slavēja ANO runasvīri, Davosa foruma prātnieki, Eiropas premjeri, kad sākās jauna masu psihoze ap koronavīrusu. No Rietumu civilizācijas politiskās elites tikai tādi patstāvīgi vīri kā Tramps un Putins “Grētu nolika savā vietā”. Putins turklāt nebaidījās skarbi kaunināt par bērnu izmantošanu politiskajos nolūkos. Pret planētas iedzīvotājiem nākas izturēties kā pret vienotu veselumu un sistēmu. Planetārās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) teorija to stingri uzsver. Demogrāfiskie procesi skar visu cilvēci. Pašlaik (2020.g.) par to uzskatāmi pārliecināmies. Masu psihoze aptver visu cilvēci. Par “balto” cilvēku pagrimumu un ideoloģisko sensitivitāti demogrāfiskās pārejas laikā viss ir sen izprasts. “Baltā” rase izmirst, pati to labi apzinās un vairs necenšas uzvesties kā Homo sapiens. Visātrāk atslāba un padevās politiķi, žurnālisti un universitāšu profesūras viena daļa. Taču demogrāfiskās pārejas ieguvēji “krāsainās” rases arī nejūtas komfortabli un nav apveltītas ar imunitāti pret zombēšanu. Milzīgā (nenormālā) dzimstība izraisa problēmu jūru, kurā peld arī ideoloģiskā sensitivitāte, nespējot pretoties vadāmajam haosam. Lielajos Tuvajos Austrumos vadāmais haoss balstījās uz jauniešu bezdarbnieku grandiozo kontingentu – cilvēkiem bez jebkādas nākotnes izredzēm. Ļoti iespējams, koronavīrusam veltītā masu psihoze sākās bez vadāmā haosa saimnieku speciālas komandas. Noteicošo impulsu deva “baltās” rases politiķu un žurnālistu garīgā nelīdzsvarotība, sociālā bezatbildība, veselā saprāta trūkums. Ņemot vērā sabiedrības ideoloģisko sensitivitāti, “процесс пошел” stihiski un ieguva pandēmijas trajektoriju. Ķīniešu neparastā saslimšana momentā tika bezatbildīgi un iracionāli pārvērsta par cilvēces apdraudējumu.

Tautas dekadence

Vārds “dekadence” apzīmē pagrimumu. Rietumu civilizācijā dekadences jēdzienam ir sena vēsture, ar to raksturojot visdažādākā veida pagrimumu garīgajā sfērā. Jēdziens vispopulārāk ir saistīts ar mākslinieciskās domas un daiļliteratūras atsevišķu strāvu XIX-XX gs. mijā. Šo strāvu dēvē par dekadenci. Šīs strāvas galvenās iezīmes bija individuālisms, estētisms, morālais nihilisms. Tā laika Rietumu sabiedriskā doma pret minētajām iezīmēm izturējās ļoti kritiski un strāvu kopumā uzskatīja par pagrimuma pierādījumu. Strāva tika uzskatīta par pagrimumu mākslā un literatūrā. XX gs. otrajā pusē, kad Rietumu civilizācijā sākās postmodernisma laikmets, sabiedriskā doma vairs  neizturējās kritiski, kaut gan postmodernisms ir daudz lielāks pagrimums nekā dekadence. Sabiedriskās domas vienaldzībai pret postmodernismu, kā arī neoliberālismu, ir noteikts iemesls. XX gs. nogalē sabiedrības (Rietumu civilizācijas) garīgais pagrimums jau bija sasniedzis draudošu pakāpi. Savukārt XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijā tiekamies ar pagrimumu, ko drīkst dēvēt par tautas dekadenci – visaptverošu morālo un intelektuālo pagrimumu. Par tautas dekadenci liecina vairākas pazīmes. Piemēram, tautu pārņem amnēzija – atmiņas zudums. Tauta vairs neatceras, kas ir jādara pašcieņas saglabāšanai un reputācijas stiprināšanai. Tautas dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas pagrimums. Tas praktiski izpaužas dažādi. Visbiežāk masu komunikācijas līdzekļi (mediji) atspoguļo tikai negatīvas parādības sabiedrības dzīvē. Tādējādi tiek savdabīgi izlutināti visādas šķirnes neprašas valsts amatos, zagšanas shēmotāji, organizētās noziedzības ģēniji, tukšgalvji parlamentā un valdībā. Ja viņiem netiek publiski pretstatīti kompetenti speciālisti un labi darba darītāji, tad mediju vēstījums par negatīvajām parādībām neglābjami izvēršas melnā propagandā. Sabiedrības uzmanības centrā ir tikai stulbeņi un zagļi. Tāds stāvoklis degradējoši atsaucas uz sabiedrisko domu. Ja sabiedriskā doma riņķo tikai ap negācijām, tad cilvēku apziņa adaptējas negāciju purvā. Strauji noplok dzīves orientācija. Cilvēki zaudē priekšstatu par godīgumu, atbildīgumu, pienākumu, profesionalitāti. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir labs darbs. Cilvēkiem nav teicamnieku paraugu. Iestājas sociālā depresija – nomāktība un drūmums, vienaldzība un intereses aizture attieksmē pret valsti, politiku, ekonomiku, garīgo kultūru. Tautas pagrimuma spilgta liecība ir ideju, konceptu, vērtību, tradīciju vulgarizācija un izsmiešana, nevairoties no persersiju (pretdabisku kroplību) atspoguļojuma. Tas masveidā ir sastopams publiskajā telpā, un tauta pret to nevēršas.

Kulturoloģiskā paradigma

   Tā saucamās Ņutona zinātniskās paradigmas vietā XX gadsimtā pakāpeniski ir stājusies kulturoloģiskā paradigma, kā ieteicams (tika ieteikts 2011.g.) dēvēt jauno konceptuālo pamatsistēmu – problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas zinātnisko modeli.* Ņutoniskā mehānistiskā skatījuma vietā ir stājies kulturoloģiskais skatījums, kad centrā nonāk kultūras kategorija un uz visu lūkojamies no kultūras holisma un sistēmiskuma viedokļa.

   Nākas ņemt vērā, ka aizvadītajos 100 gados zinātniskā domāšana un pasaules izpratne visu laiku virzās noteiktā gultnē – kulturoloģiskajā gultnē. XX gadsimta sākumā par to liecina rīdzinieka Vilhelma Ostvalda aicinājums veidot jaunu zinātni par kultūru – kulturoloģiju. Par to liecina amerikāņa Leslija Vaita centieni praktiski realizēt mūsu slavenā novadnieka ideju par kulturoloģiju. Par to liecina attieksmes izmaiņas pret haosu un dinamiskā haosa atzīšana, determinisma mācības kritika, dabas un sabiedrības parādību tipoloģiskās līdzības atzīšana, Iļjas Prigožina aplūkotā „konceptuālā revolūcija”, radikāli jaunie uzskati par sistēmu dinamiku un pašorganizāciju, uzskats, ka cilvēkus aptver viena liela totāla sistēma – kultūra, dabaszinātņu un humanitāro zinātņu konverģence, sinerģētikas un kulturoloģijas tuvināšanās, vadāmā haosa speciālistu darbs ar visiem kultūras segmentiem, kultūras funkcijas refleksīvās vadīšanas rekomendācijās.

   Interesanti, ka vadāmā haosa izdomāšana un pielietošana atklāj svarīgu momentu. Proti, zinātniski tehniskajā civilizācijā politiskās normas un likumus nomaina kultūras attīstības likumsakarības. Tas šodien ir  labi redzams, – piemēram, ar politisko varu neko nevar panākt. Kaut ko var panākt tikai tad, ja tiek respektēta kultūras lokālā specifika. Demokrātija zaudē klasisko substanci, jo tautas politiskās varas vietā stājās to likumsakarību vara, kuras cilvēks producē darba un zinātniskās izziņas laikā. Tātad – kultūras procesa laikā. Domokrātiskā griba pat traucē un grauj darba un zinātniskās izziņas efektivitāti. Tehnikai nav vajadzīga politiskā leģitimitāte. Intelekts pats nodrošina leģitimitāti bez politiskajiem lēmumiem. Politiķu iejaukšanās kultūras procesā tikai traucē. Jo augstāks ir zinātniski tehniskais līmenis, jo niecīgāka telpa ir politiskajām manipulācijām. Jo augstāks ir kultūras līmenis, jo lielāka loma ir kultūras pašorganizācijai. Un pašlaik esam nonākuši līdz tādai stadijai, kad kultūra pati vēlas uzņemties atbildību par sevi, balstoties uz savu kognitīvo un metodoloģisko pamatbāzi – kulturoloģiju.

*Par kulturoloģiskās paradigmas vēsturisko ģenēzi skat.:

 http://www.artursprieditis.lv/files/jauno_nabagu_studijas.pdf

Humanitātes noziedzība

   Rietumu civilizācijas norieta laikmetā ir radusies nepatīkama parādība, kuru nākas apzīmēt ar jēdzienu “humanitātes noziedzība”. Jaunais jēdziens attiecas uz atsevišķu negatīvi specifisku konceptu.

   Noziedzībai var būt daudzas sejas: ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība, juridiskā noziedzība, noziedzība pret cilvēci, starptautiskā noziedzība. Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt par humanitātes noziedzību. Tā ir noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu, rūpēm par cilvēka labklājību tādos humānisma aspektos kā audzināšana, izglītošana, ideoloģiskā skološana, sociumam adresētā garīgā kultūra, sabiedrības morāli tikumisko vērtību un normu kodekss.

   Mūsdienu Latvijā ir sastopami visi noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču noziedzības veidu hierarhijas virsotnē noteikti atrodas humanitātes noziedzība, par ko ir jāsoda tikpat bargi kā par ekonomiskajiem noziegumiem, kriminālajiem noziegumiem. Pie mums humanitātes noziegumi smagā formā ir paveikti izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, masu komunikācijā, ideoloģiskajā darbībā. Runa ir par izglītības šausmīgo izkropļošanu, zinātnes likvidēšanu un akadēmiskā šarlatānisma nostiprināšanu, mākslas un literatūras postmodernistisko izkropļošanu, neoliberālisma ideoloģijas uzspiešanu, vēstures kropļošanu, perversiju kulta radīšanu.

   Galvenie humanitātes noziegumu veicēji ir politiķi, skolotāji, pasniedzēji, garīgās kultūras institūciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti, mākslinieki, valsts iestāžu darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnījuši tādu pašu soda mēru kā nacionālie nodevēji, nacionālie laupītāji.*

Plašāk par to skat.:

https://pietiek.com/raksti/nacionala_idealisma_strupcels_un_humanitates_noziedziba

Masu fenomenu segmentācija

   Ar jēdzienu “masu fenomenu segmentāciju” iesaku apzīmēt īpašu koncepciju - sistematizēti apkopotu uzskatu par masu parādību izplatību mūsdienās.* Šīs koncepcijas pamatā ir uzskats, ka mūsdienās ir konstatējama gan apzināti organizēta, gan vairāk vai mazāk stihiska masu fenomenu segmentācija, kas izraisa sociokulturālo destrukciju – attiecīgās lokālās kultūras pilnīgu vai daļēju degradāciju, kad pazeminās kultūras funkcionalitāte.

   Ar jēdzienu „masu fenomeni” tiek dēvētas sociālās izpausmes, kuras kopš XX gs. tradicionāli raksturojam ar vārdiem „masu cilvēks”, „masu sabiedrība”, „masu kultūra”, „masu komunikācija”, „masu komunikācijas līdzekļi”, „masu produkcija”, “masu produkcijas industrija”, „masu apziņa”, kad galvenais ir epitets „masu”, tādējādi analīzes priekšmetā nošķirojot zināmu kvalitāti un kvantitāti.

   Savukārt ar jēdzienu „segmentācija” tiek fiksēts masu fenomenu stāvoklis laikā un telpā, sākot ar segmentāciju ģeogrāfiskajā ziņā (valstī, kontinentā, planetāri) un noslēdzot ar segmentāciju kultūras atsevišķās formās (piem., izglītībā, komunikācijā, mākslā, zinātnē, biznesā, politikā u.c.) noteiktā laika periodā. Koncepcijas izklāstā runa ir par masu fenomenu funkcionēšanu mūsdienu pasaulē, kad masu fenomeni okupē noteiktu telpu un noteiktas kultūras formas. Pie tam runa ir par procesu, kas katrā ziņā turpināsies arī nākotnē.

   Tā, piemēram, radikāli ir izmainījies un strauji turpina mainīties tas, ko vēl nesen dēvējām par masu komunikāciju. Pašlaik var droši teikt, ka masu komunikācijas laikmets ir beidzies, un iestājusies ir pilnīgi cita komunikācija, kurā dominē komunikācija subkultūru līmenī. Bet arī šajā līmenī tagad ir iezīmējušās jaunas tendences (piem., komunikācijas individualizācija no vienas puses un komunikācijas tīklu veidošanās no otras puses.

*Par koncepciju skat.: 
http://www.artursprieditis.lv/files/mfsms.pdf ; https://neprgr.blogspot.com/2020/02/masu-fenomenu-segmentacija-jeb-masu.html

Noziegumu brīvība

   Vārdi “noziegumu brīvība” ir antitēze, kas veidojas pilnīgi pretēju jēdzienu pretnostatīšanā. Nedrīkst būt noziegumu brīvība – atļauja brīvi izdarīt noziegumus. Iespējams vienīgi pretējais – aizliegums izdarīt noziegumus. Tāda loģika dominē cilvēku apziņā. Cilvēku apziņā tradicionāli neeksistē viedoklis par noziegumu brīvību. Taču tagad zinām, ka tradicionāli neeksistē, taču var būt izņēmumi, noziegumu brīvību pārvēršot par dzīves normu un juridiski leģitīmu sociāli morālo formātu, kā tas pilnā mērā ir noticis pēcpadomju Latvijā. Tā tas ir noticis kriminālajā kapitālismā, kas ir unikāla parādība Austrumeiropā pēc sociālisma sistēmas sagraušanas XX gs. beigās.

   Jēdziens “noziegumu brīvība” radās pirms jēdziena “kriminālais kapitālisms”. To nosacīja kriminālā kapitālisma ūnikums cilvēces vēsturē. Kriminālais kapitālisms terminoloģisko noformējumu ieguva vēlāk nekā tika izdomāts tā specifiskās iezīmes (noziegumu brīvības) terminoloģiskais noformējums. Tas ir nepierasti. Taču tas ir iespējams, tiekoties ar pilnīgi jaunu parādību dzīves īstenībā. Vispirms var uztvert un terminoloģiski noformēt jaunās parādības atsevišķu īpašību un tikai pēc tam kompleksi uztvert un terminoloģiski noformēt visu parādību. Tā tas ir noticis ar kriminālo kapitālismu un tā specifiskāko iezīmi noziegumu brīvību. Jēdziens “kriminālais kapitālisms” pirmo reizi tika lietots 2018.gadā, bet jēdziens “noziegumu brīvība” pirmo reizi tika lietots 2013.gadā. Par noziegumu brīvību pirmo reizi tika rakstīts 2013. gada 24.oktobrī.*

   Noziegumu brīvības pamatā ir iespēja (brīvība) nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods – tiesā formulēts sods vai sabiedriskais sods. Tas varēja būt publiski atklāts, nepārprotams un nesaudzīgs sabiedrības nopēlums, kā arī kaut kāds sods attiecīgajā profesionālajā vidē - atbrīvošana no darba, profesijas licences anulēšana, darbavietas ētikas komisijas nosodījums u.tml. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt, noziegumu brīvība izpaužas nekaunīgā tendencē juridiski aizliegt tādas izpausmes, kuras par juridiski sodāmu noziegumu atzīst tikai viena sabiedrības daļa, bet otra daļa tādējādi to izjūt kā savas brīvības tendenciozu ierobežošanu. Praktiski tas nozīmē, ka tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi tikai vienai sabiedrības daļai. Turklāt skaitliski niecīgai sabiedrības daļai un turklāt tādai sabiedrības daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšas izvairīties no soda par saviem pastrādātajiem noziegumiem. Tādējādi notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.

   Kriminālajā kapitālismā visgraujošākā loma ir organizētajai noziedzībai. Tā funkcionē kā sistēma noziegumu brīvības apstākļos. Organizētās noziedzības sistēmiskais raksturs ir sava veida noziegumu brīvības avots. Nav vajadzīga un noderīga tikai Saeimā juridiski iestrādātā noziegumu brīvība. Kriminālā kapitālisma stabilitāti nodrošina arī organizētās noziedzības sistēmiskais raksturs, neļaujot sodīt t.s. sistēmiskos noziedzniekus. Ja viņus sāktu sodīt, tad sabruktu visa sistēma (organizētā noziedzība) un galu galā sabruktu kriminālais kapitālisms kā valstiskuma veids.

  

*Skat.: https://pietiek.com/raksti/noziegumu_briviba

Kriminālais kapitālisms

   Kriminālais kapitālisms ir visjaunākais valstiskuma formāts cilvēces vēsturē. Tā rašanās sākums ir valstiskie veidojumi pēc PSRS sagraušanas, kad oficiāli izvēlētais kapitālisma valstiskums praktiski izvērtās kriminālajā valstiskumā tādās jaunajās valstīs kā Krievijas Federācija, Latvijas Republika. Tāpēc kriminālā kapitālisma analītiskā izpratne var būt tikai sākuma stadijā.

   Jēdziena „kriminālais kapitālisms” lietošana KF un LR sākās vienlaicīgi – 2018.gadā. Saskaņā ar iepazīto literatūru, minētais jēdziens vispirms tika lietots LR. Gan KF, gan LR jēdzienu pagaidām lieto tikai daži speciālisti. Par kriminālā kapitālisma rašanos brīdinoši darbi KF tika publicēti jau 90.gadu sākumā, bet LR ideoloģiski speciāli tendētas publikācijas internetā tika ievietotas no 2013. gada sākuma.

   Kriminālā kapitālisma valstiskuma specifika ir saistīta ar oligarhiju un organizēto noziedzību kā sistēmisku parādību. Ja šodienas t.s. klasiskajā kapitālismā oligarhijas darbībā sistēmisku kriminalitāti (organizēto noziedzību) nav iespējams fiksēt ne ASV, ne Rietumeiropas valstīs, tad kriminālajā kapitālismā oligarhijas darbībā, piemēram, LR ir vienīgi kriminalitāte, sākot ar slaveno „prihvatizāciju” un beidzot ar valsts budžeta, pašvaldību budžeta un ES finansējuma noziedzīgu izlaupīšanu. Respektīvi, kriminālajā kapitālismā oligarhija ir noziedzīgs iemiesojums. Kriminālajā kapitālismā tāpat kā tradicionālajā kapitālismā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai (oligarhijai). Taču kriminālajā kapitālismā šī cilvēku grupa veidojas no noziedzniekiem, kuru sākotnējais kapitāls un kapitāls vispār ir iegūts noziedzīgā veidā. Citiem vārdiem sakot, kriminālajā kapitālismā valsts vara pieder noziedznieku grupai. Cilvēces vēsturē pirmo reizi vara ir noziedzīgai oligarhijai – kriminālajai oligarhijai. Tā izpaužas kriminālā kapitālisma vēsturiskais ūnikums.

   Kriminālā kapitālisma valstiskuma specifika ir saistīta ar likumdošanu. Piemēram, LR likumdošana ir tā veidota, ka nav iespējams vērsties pret oligarhijas (valdošās kliķes)  noziegumiem. Tāda likumdošana LR 2013.gadā tika nosaukta par „noziegumu brīvību”. Tā ir antitēze, apzīmējot noziegumu iespējamību un nesodamību, ko nodrošina speciāli izveidota likumdošana. Noziegumu brīvība arī var tikt uzskatīta par unikālu izpausmi cilvēces vēsturē. Faktiski kriminālā kapitālisma ļoti būtiska iezīme ir noziegumu brīvība. Turklāt tā ir organizētās noziedzības noziegumu brīvība. Tradicionālajā kapitālismā organizēto noziedzību uzskata par visbīstamāko noziedzības veidu. Organizētās noziedzības iespējamība apliecina valsts varas degradāciju, jo valsts amatpersonas iesaistās noziegumos kopā ar krimināliem elementiem. LR noziegumu brīvības mehānika, piemēram, uzskatāmi atsedzās 2018.gada decembrī sakarā ar organizēto noziedzību Rīgas pašvaldībā un Daugavpils pašvaldībā.

   Kriminālā kapitālisma specifisks komponents ir valstiskais infantīlisms, ar ko kriminālais kapitālisms būtiski atšķiras no mūsdienu tradicionālā kapitālisma. Kriminālajā kapitālismā nav sastopama konstruktīva politika un reāli jēdzīga darbība nevienā valstiskās funkcionēšanas segmentā. Netiek mērķtiecīgi virzīts valsts pārvaldes institūtu darbs, netiek mērķtiecīgi virzīts valsts ideoloģiskais darbs un saimnieciskais darbs.

   Kriminālajā kapitālismā neviens valstiskais process nekalpo sabiedrības attīstībai. Kalpo vienīgi kriminālās oligarhijas (valdošās kliķes) interesēm, ne tikai regulāri izzogot vietējo budžetu un ES piešķirto naudu, bet iesaistoties arī dažāda veida starptautiskajās finansu afērās un grandiozā apjomā iztirgojot nacionālās dabas bagātības. Kriminālajā kapitālismā netiek attīstīta zinātne, izglītība, veselības aizsardzība, māksla un literatūra.

   Kriminālajā kapitālismā neviens sociāli politiskais spēks nevēršas pret pastāvošo noziedzīgo iekārtu, noziegumu brīvību, organizēto noziedzību, sabiedrības degradāciju un deģenerāciju. KF eksistē nacionāli patriotiskas grupas, taču tās nav spējīgas ietekmēt valdošos destruktīvos un noziedzīgos procesus. LR nacionāli patriotisko grupu klātbūtne vispār nav konstatējama. Var ievērot tikai atsevišķu indivīdu pretestību kriminālajam kapitālismam.

   Iespējami analītiski secinājumi par kriminālā kapitālisma valstiskumu. LR kriminālā kapitālisma valstiskums ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks. Tas ir valstiskums, kas savā visdziļākajā būtībā nodara milzīgu ļaunumu latviešu tautai un valsts nācijai;  un tas ir valstiskums, kurā vara pieder noziedzīgai grupai bez ieinteresētības veicināt savā zemē cilvēkiem cienīgu dzīvi.