otrdiena, 2020. gada 3. marts

Kulturoloģiskā paradigma



   Tā saucamās Ņutona zinātniskās paradigmas vietā XX gadsimtā pakāpeniski ir stājusies kulturoloģiskā paradigma, kā ieteicams (tika ieteikts 2011.g.) dēvēt jauno konceptuālo pamatsistēmu – problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas zinātnisko modeli.* Ņutoniskā mehānistiskā skatījuma vietā ir stājies kulturoloģiskais skatījums, kad centrā nonāk kultūras kategorija un uz visu lūkojamies no kultūras holisma un sistēmiskuma viedokļa.
   Nākas ņemt vērā, ka aizvadītajos 100 gados zinātniskā domāšana un pasaules izpratne visu laiku virzās noteiktā gultnē – kulturoloģiskajā gultnē. XX gadsimta sākumā par to liecina rīdzinieka Vilhelma Ostvalda aicinājums veidot jaunu zinātni par kultūru – kulturoloģiju. Par to liecina amerikāņa Leslija Vaita centieni praktiski realizēt mūsu slavenā novadnieka ideju par kulturoloģiju. Par to liecina attieksmes izmaiņas pret haosu un dinamiskā haosa atzīšana, determinisma mācības kritika, dabas un sabiedrības parādību tipoloģiskās līdzības atzīšana, Iļjas Prigožina aplūkotā „konceptuālā revolūcija”, radikāli jaunie uzskati par sistēmu dinamiku un pašorganizāciju, uzskats, ka cilvēkus aptver viena liela totāla sistēma – kultūra, dabaszinātņu un humanitāro zinātņu konverģence, sinerģētikas un kulturoloģijas tuvināšanās, vadāmā haosa speciālistu darbs ar visiem kultūras segmentiem, kultūras funkcijas refleksīvās vadīšanas rekomendācijās.
   Interesanti, ka vadāmā haosa izdomāšana un pielietošana atklāj svarīgu momentu. Proti, zinātniski tehniskajā civilizācijā politiskās normas un likumus nomaina kultūras attīstības likumsakarības. Tas šodien ir  labi redzams, – piemēram, ar politisko varu neko nevar panākt. Kaut ko var panākt tikai tad, ja tiek respektēta kultūras lokālā specifika. Demokrātija zaudē klasisko substanci, jo tautas politiskās varas vietā stājās to likumsakarību vara, kuras cilvēks producē darba un zinātniskās izziņas laikā. Tātad – kultūras procesa laikā. Domokrātiskā griba pat traucē un grauj darba un zinātniskās izziņas efektivitāti. Tehnikai nav vajadzīga politiskā leģitimitāte. Intelekts pats nodrošina leģitimitāti bez politiskajiem lēmumiem. Politiķu iejaukšanās kultūras procesā tikai traucē. Jo augstāks ir zinātniski tehniskais līmenis, jo niecīgāka telpa ir politiskajām manipulācijām. Jo augstāks ir kultūras līmenis, jo lielāka loma ir kultūras pašorganizācijai. Un pašlaik esam nonākuši līdz tādai stadijai, kad kultūra pati vēlas uzņemties atbildību par sevi, balstoties uz savu kognitīvo un metodoloģisko pamatbāzi – kulturoloģiju.

*Par kulturoloģiskās paradigmas vēsturisko ģenēzi skat.:

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana