Tautas dekadence

Vārds “dekadence” apzīmē pagrimumu. Rietumu civilizācijā dekadences jēdzienam ir sena vēsture, ar to raksturojot visdažādākā veida pagrimumu garīgajā sfērā. Jēdziens vispopulārāk ir saistīts ar mākslinieciskās domas un daiļliteratūras atsevišķu strāvu XIX-XX gs. mijā. Šo strāvu dēvē par dekadenci. Šīs strāvas galvenās iezīmes bija individuālisms, estētisms, morālais nihilisms. Tā laika Rietumu sabiedriskā doma pret minētajām iezīmēm izturējās ļoti kritiski un strāvu kopumā uzskatīja par pagrimuma pierādījumu. Strāva tika uzskatīta par pagrimumu mākslā un literatūrā. XX gs. otrajā pusē, kad Rietumu civilizācijā sākās postmodernisma laikmets, sabiedriskā doma vairs  neizturējās kritiski, kaut gan postmodernisms ir daudz lielāks pagrimums nekā dekadence. Sabiedriskās domas vienaldzībai pret postmodernismu, kā arī neoliberālismu, ir noteikts iemesls. XX gs. nogalē sabiedrības (Rietumu civilizācijas) garīgais pagrimums jau bija sasniedzis draudošu pakāpi. Savukārt XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijā tiekamies ar pagrimumu, ko drīkst dēvēt par tautas dekadenci – visaptverošu morālo un intelektuālo pagrimumu. Par tautas dekadenci liecina vairākas pazīmes. Piemēram, tautu pārņem amnēzija – atmiņas zudums. Tauta vairs neatceras, kas ir jādara pašcieņas saglabāšanai un reputācijas stiprināšanai. Tautas dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas pagrimums. Tas praktiski izpaužas dažādi. Visbiežāk masu komunikācijas līdzekļi (mediji) atspoguļo tikai negatīvas parādības sabiedrības dzīvē. Tādējādi tiek savdabīgi izlutināti visādas šķirnes neprašas valsts amatos, zagšanas shēmotāji, organizētās noziedzības ģēniji, tukšgalvji parlamentā un valdībā. Ja viņiem netiek publiski pretstatīti kompetenti speciālisti un labi darba darītāji, tad mediju vēstījums par negatīvajām parādībām neglābjami izvēršas melnā propagandā. Sabiedrības uzmanības centrā ir tikai stulbeņi un zagļi. Tāds stāvoklis degradējoši atsaucas uz sabiedrisko domu. Ja sabiedriskā doma riņķo tikai ap negācijām, tad cilvēku apziņa adaptējas negāciju purvā. Strauji noplok dzīves orientācija. Cilvēki zaudē priekšstatu par godīgumu, atbildīgumu, pienākumu, profesionalitāti. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir labs darbs. Cilvēkiem nav teicamnieku paraugu. Iestājas sociālā depresija – nomāktība un drūmums, vienaldzība un intereses aizture attieksmē pret valsti, politiku, ekonomiku, garīgo kultūru. Tautas pagrimuma spilgta liecība ir ideju, konceptu, vērtību, tradīciju vulgarizācija un izsmiešana, nevairoties no persersiju (pretdabisku kroplību) atspoguļojuma. Tas masveidā ir sastopams publiskajā telpā, un tauta pret to nevēršas.