Šodienas cilvēku
un tajā skaitā latviešu garīgi pilnvērtīgā atlikuma pašsajūtu negatīvi ietekmē
notikumu dinamika. Tagad notikumi virzās ātrāk nekā tos spējam apgūt un
novērtēt. Notikumu liels klāsts paliek bez intelektuālās apguves un analītiskā
novērtējuma. Kritiska kļūst kognitīvā (izziņas, zināšanu) atpalicība no dzīves
notikumiem. Vēl nesen katra jauna kustība, jauns notikums, jauna tendence tika
analizēta un iekļauta noteiktā struktūrā. Tādējādi kultūra turpinājās kā secīgs
process, un kultūras kontinuitāte bija bez kognitīvajām pauzēm. Cilvēkiem nezuda
stabili dzīves orientieri. Vēl nesen vēsturiskajā kopainā neradās erozija. Tagad
turpretī ir uzšķīlusi jocīga aina: mēs esam informēti, bet neko nesaprotam. Pie
tam nesaprotam tādā apjomā, ka nav vērts izlikties kaut ko saprotam. Mēs esam informatīvi
lietas kursā par notikumiem, bet nepagūstam izprast to vajadzību un noderīgumu.
Bet tas vēl nav
viss. Notikumu liels klāsts paliek bez intelektuālās apguves un analītiskā
novērtējuma tāpēc, ka nederīgi ir līdzšinējie teorētiskie koncepti. Tie neko
nedod tagadnes izskaidrojumam. Vajadzīgs ir jauns teorētiskais dizains – zinātniskā
projektēšana un konstruēšana.
Tā,
piemēram, labi ir zināms par “baltās” rases novecošanu un izmiršanu. Arī
latviešiem demogrāfiskā statistika ir ļoti bēdīga un bezcerīga. Tāpēc pret “nācijas
tēva” skaisto frāzi “Latvija ir un būs jaudīga” ir jāizturas kā pret bezatbildīga
šarlatāna demagoģiju un pretīgu melošanu. Ņemot vērā eiropeīdu skaita straujo
samazināšanos, nekāda uzticība nevar būt eirofīlu spekulatīvajam reālismam, kas
vijumā ar atlantisma himēru ir hipnotizējis Eiropas galvaspilsētu politiķus.
“Baltās” rases likteņa izpratnē zināma autoritāte visdrīzāk ir providenciālisma
fani, atzīstot demogrāfiskā procesa kosmoloģisko nolemtību.
Novecošanas un
izmiršanas iemeslu neprotam izskaidrot, jo mums nav rases dinamikas teorijas.
Mums nav teorētiski vispārinošo priekšstatu par rases vēsturisko virzību –
rašanās cēloņiem, attīstības un bojāejas nosacījumiem, rases likteni pēc
„nāves”, rases adaptācijas, inkulturācijas, socializācijas spējām, rases
antinomiskumu, difūziju utt. Mums ir civilizācijas teorijas, etnoloģiskās
teorijas un kultūras teorijas, pamatojot civilizācijas, tautas un kultūras funkcijas,
faktorus un likumsakarības, bet mums nav rases dinamikas (pastāvēšanas,
attīstības) teorijas. Rietumu civilizācijas akadēmiskās aprindas nekad nav
pievērsušās tādai tematikai. Eiropeīdu intelektuāļi un pseidointelektuāļi ir
interesējušies tikai par rasismu un kraniālo indeksu, visatļautībā
triumfējošajām kaišmatainajām un staltajām dolihokefālajām („gargalvainajām”)
āriešu bestijām un viņiem padevīgi kalpojošajiem brahikefālajiem
(„īsgalvainajiem”) pigmejiem. Antroposocioloģija un tajā skaitā savā laikā
Rietumeiropā slavenā internacionālā rasu antropoloģiskā skola (francūzis
Ž.-A.Gobino, ģermanofīls anglis H.S.Čemberlens, vācieši O.Ammons un L.Voltmans,
polis L.Gumplovičs) XIX.gs. otrajā pusē un XX gs. sākumā noskaidroja
galvenokārt to, ka katra rase ir nemainīga, katrai rasei ir savas specifiskās
kultūras spējas un starp rasēm notiek cīņa.*
Globālo sociālo
problēmu analītikā pašlaik aktuāla tēma ir kapitālisma infernālais
(ellišķīgais) un terminālais (ar beigām, galu saistītais) liktenis. Par
kapitālisma drausmīgo sabrukumu ir daudzas publikācijas.
Uzmanību
piesaista analītiskā tendence kapitālisma sabrukumu skatīt vienoti ar Rietumu
civilizācijas sabrukumu. Centrā ir tēze: jo civilizācija kļūst vecāka, jo tajā
lielāka teikšana ir dažādām nevērtībām – “insektiem”. Kapitālisms iet bojā, jo
vairs nespēj izstrādāt insektocīdus (ķīmiskos preparātus kaitīgo kukaiņu
iznīcināšanai). Turklāt aktīvākie un destruktīvākie “insekti” ir neadekvāti cilvēki.
Viņu deviance (novirze no psihiskajām, morālajām un saprāta normām) ir
acīmredzama. Agresīvā tieksme sagraut visu saprātīgo un godīgo liecina par
masveidīgu antropoloģisko regresu. Latvijā jau ilgāk kā gadu visu sagrauj vietējie
“insekti” - “6.oktobra paaudze” (dzimuši 80.gados). Šī supernevērtīgā paaudze
pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām ieguva varu.
Kapitālisms ir
sācis apdraudēt cilvēka esamību. Kapitālisma politiskā sistēma ir radījusi
privileģētu indivīdu slāni. Tas liecina par moderna feodālisma klātbūtni.
Kapitālisma politiskā sistēma atvēl majoritātei apspiest minoritātes.
Kapitālisma politiskajā sistēmā varas institūti tiek izmantoti savtīgi, sociāli
bezatbildīgi un noziedzīgi. Potenciālie “tautas kalpi” aģitācijā uzrunā tikai
to sociālo slāni, kas balsos par viņiem. Pārējā sabiedrība viņus neinteresē. Neviens
vairs negrib pakļauties varai. Arī tai varai, kuru paši deleģējuši valsts
institūtiem parlamenta vēlēšanās. Latviešu elektorātam tas ir labi pazīstams.
Vara ir zaudējusi uzticību, bet cilvēkiem ir zudusi strikta pilsoniskā pienākuma
apziņa, ka ir jāuzticas varai. Ja tas nenotiek, tad iestājas haoss un anarhija
– kārtības, organizētības, vadības trūkums.
Visjaunākā
variācija finansu kapitālisms praktiski ir kapitālisma patoloģiskā stadija,
destruktīvā fāze un negatīvā konverģence, jo nenotiek sabiedrības atšķirīgo
parādību tuvināšanās. Gluži pretēji! Tiekamies ar vēsturiski neredzētu attālināšanos
un monopolizāciju.
Piemēram, “Google”
pārvalda 88% no reklāmas meklēšanas tirgus, “Amazon” pieder 74%
elektronisko grāmatu tirgū, “Facebook” pārziņā ir 77% no interneta
sociālo tīklu satura. Vēsturiski neredzēta ir ienākumu sadale un apjoms. “Apple”, “Alphabet”, “Microsoft”,
“Amazon”, “Facebook” 2018.gadā apgrozījums bija vairāk
kā 800 miljardi dolāru. Unikāls ir ienākumu avots – reklāma (“Google” –
70%; “Facebook” – 98%).
Kapitālisma neapskaužamais
liktenis ir licis paškritiski atzīt teorētisko nabadzību. Pašlaik mūsu
teorētiskais potenciāls nav piemērots kapitālisma politiskās sistēmas izziņai.
Galvenā zinātniskā
intriga: “Vai vispār kāda politiskā sistēma ir spējīga normalizēt dzīvi, ja
problēmas izraisa morālais pagrimums – morālo vērtību un normu devalvācija, sociāli
visaptveroša degradācija un deģenerācija?”. Tas ir sen zināms, ka īsta
politiskā sistēma (valsts iekārta) ir morālais fenomens – morāli caurstrāvota
kalpošana sociuma kopīgajām interesēm. Kapitālisma politiskā sistēma tagad sastopas
ar fundamentālu morālo pagrimumu. Kapitālisma politiskajai sistēmai nākas
spēkoties ar masveida garīguma nicināšanu, izlaidīgu dzīves veidu, hēdonisma kultu,
seksuālo perversiju legalizāciju, maniakālu alkātību. Nekādi nedrīkst teikt, ka
pati kapitālisma politiskā sistēma ir vainīga un visu nelaimju cēlonis. Neviena
politiskā sistēma speciāli netiecas realizēt antihumānu stratēģiju un
ideoloģiju. To nedara arī kapitālisma politiskā sistēma. Nelaimju cēlonis ir
cits. Un, lūk, nelaimju cēloņa meklējumos saduramies ar teorētisko nabadzību.
To nosaka divi slikti momenti attieksmē pret kapitālisma politisko sistēmu: 1) mentalitātes
lomas nenovērtēšana un 2) kapitālisma politiskās sistēmas universalitātes pārspīlēšana.
Tagad nākas
atzīt, ka kapitālisma politiskās sistēmas ģenerējošā un enerģētiskā pīlāra
demokrātijas funkcionēšana pilnā mērā ir atkarīga no cilvēku (attiecīgās
tautas) domāšanas veida, dzīves uztveres dziļuma, prāta un dvēseles
noskaņojuma, politiskās apziņas līmeņa, ētosa - morāles normu, principu un
ideālu kopuma. Respektīvi, ir atkarīga no mentalitātes, ja uzdrošināmies visu
minēto kompleksu raksturot vienā vārdā. Mentalitāte organiski ietekmē morālās
atbildības un morālā pienākuma pakāpi, cilvēku godkārību, iegribas, egoismu,
altruismu.
Neviena politiskā
sistēma nekad nav pastāvējusi bez tautas atbalsta. Savukārt tautas atbalstu
diktē tautas mentalitāte. Kriminālais kapitālisms pēcpadomju Latvijā pastāv
vienīgi pateicoties tautas masveidīgajam atbalstam. Tautu var apmuļķot tikai
tad, ja tauta to pieļauj. Pašlaik (2020.g. sākumā) uz planētas apmēram 50
tautas neļauj sevi apmuļķot un organizē protestus. Tik liels politisko protestu apjoms uz
planētas ir pirmo reizi. Eiropā spilgtākais piemērs ir franču tauta.
Kapitālisms līdz
šim vienmēr ir sauļojies universalitātes saulē. Tika atzīts kapitālisma
derīgums visām tautām. Kapitālisma politiskajai sistēmai bija transnacionālas
politiskās sistēmas statuss, autoritāte, reputācija. Tā ir bijusi totāli aplama
konceptuālā pieeja.
Kapitālisma
slavenais pīlārs demokrātija arī tika uzlūkots kā universalitāte. Demokrātijas
kritēriju ievērošanu prasīja no katras tautas, nepieļaujot nacionāli
specifiskās atlaides. Tādu pieeju izraisīja teorētiskā un metodoloģiskā vājība;
proti, politisko konceptu fetišizēšana. Tika nekritiski uzskatīts, ka ne tikai
kapitālisms, bet arī sociālisms, nacisms der visiem etnosiem vienādā mērā.
Visjaunākajā
laikā sastopamies ar abu minēto slikto momentu pārvarēšanu. Tautas mentalitāti
respektē un kapitālisma politiskās sistēmas klonēšanu atklāti noraida,
piemēram, Ķīna un Krievija. Abas valstis realizē nacionāli specifisku politiku.
Ķīna to dara jau labu laiku. Krievija to sāk darīt 2020.gadā. Atsevišķa tēma:
“Kad to sāks darīt latvieši?”.
Diemžēl analītiskais
kūtrums saglabājas, noskaidrojot visu nelaimju cēloni. Rietumu civilizācijas
bojāejas un kapitālisma bojāejas cēlonis ir “baltās” rases novecošana un
izmiršana. Šis šausmīgais fakts kardināli atsaucas uz cilvēku apziņu, un
eiropeīdu mentalitāti ir pārklājusi bezcerība, apātija, vienaldzība, uzdzīvošana
mērā laikā. Kapitālisma politiskā sistēma nespēj spēkoties ar novecojošas un
izmirstošas rases irdeno un pretdabisko mentalitāti. Kapitālisma politiskās
sistēmas birokrātiskais rituāls nesaderas ar iracionalitāti, bezdvēseliskumu,
bezprātu bez minimāla politiskā instinkta, minimāla stratēģiskā instinkta un
minimāla metafiziskā instinkta. Kapitālisma politiskā sistēma nevar iegūt
sekmīgu atzīmi deģenerācijas eksāmenā. Kapitālisma politiskajai sistēmai nevar
būt stratēģiskā partnerība ar pagrimušu cilvēku mentalitāti. Tāda mentalitāte
ir sava veida globālā tirānija ar agresīvi reakcionāru ideoloģiju un dzīves
nekārtību, kas praktiski pulsē kā genocīds.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru