sestdiena, 2020. gada 23. maijs

Vīruspolitika



2020.gada pirmās puses pandēmija “Covid-19” ir veicinājusi sociāli politisko procesu terminoloģijā ieviest jaunu jēdzienu “vīruspolitika”. Minētā pandēmija kļuva ļoti uzskatāms piemērs veselības aizsardzības un medicīnas problemātikas ciešajai sapīšanai ar politiku. Pandēmijas centrā faktiski nonāca nevis bīstamā slimība, bet gan politika (visplašākajā izpratnē). Pandēmijas vīruss “SARS-CoV-2” kļuva sava veida idejiskais ģenerātors visdažādākajām politiskajām parādībām, kuras publiskajā telpā sāka metaforiski dažādi interpretēt. Tāpēc jaunajā jēdzienā “vīruspolitika” kompleksi iekļaujas visdažādākās parādības. Katrai no tām ir savs tēlains apzīmējums. Taču visas parādības droši iekļaujamas kompleksā “vīruspolitika”, jo tās ir organiski vienotas ar vīrusu un politiku. Tā, piemēram, valsts diktatoriski noteiktās karantīnas atbalstītāji esot atsevišķa politiskā parādība ar nosaukumu “Partija Covid-19”. Pandēmijas laikā satraukumu izraisīja sociuma psihiskais stāvoklis, ko sāka tēlaini saukt par “psihisko pandēmiju”. Tā sociāli politiskajos procesos esot daudz bīstamāka nekā jebkuras infekcijas pandēmija. Publiskajā telpā parādījās tādi  metaforiskie risinājumi kā “valsts vīrusimunitāte”, “valsts vīrusaizsardzība”. Tie attiecas uz valsts spēju nepakļauties citu valstu politiskajai ietekmei. Par valsts kultūras un valsts politikas stabilitāti liecinot spēja pretoties svešu zemju “sociokultūras inovāciju vīrusveidīgajai izplatībai”. Reāli esot iespējama “kultūras mutācija, ko izraisa vīrusi”.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana