Sociālistiskā tirānija

Sociālisma sistēmas sagraušana Rietumu civilizācijā tika veikta apzināti. To sekmēja Rietumu civilizācijas vispārējais politiskais, intelektuālais, profesionālais, morālais pagrimums, kā rezultātā vara nonāca morālajiem kastrātiem (gorbačoviem, jakovļeviem u.c.). Taču sabiedrības masas principā apsveica sociālisma sistēmas sagraušanu. Sabiedrības masas nevēlējās saglabāt sociālistisko iekārtu un ar cerīgu skaudību lūkojās uz Rietumu kapitālisma labklājības zemēm. Sabiedrības attieksmes būtisks iemesls, lielās līnijās vērtējot, bija sociālistiskā tirānija. Ar šo jēdzienu vēlos apzīmēt idejiski radošā faktora minimālo lomu sociālisma zemju pastāvēšanā. Sociālisma zemēs netika veicināta cilvēku idejiskā patstāvība, idejiski radošās tieksmes un iespēja pielietot savas radoši idejiskās domas risinājumus. Praktiski jebkurā dzīves sfērā nebija vajadzīga cilvēku radošā pieeja – idejas, vērtējumi, priekšlikumi, prognozes u.tml. Sociālisma zemēs ne tikai politikā un ideoloģijā valdīja sociālistiskā tirānija – vienpersoniska valdīšana, vienpersoniska darba organizēšana, patvaļīga, nežēlīga, varmācīga izturēšanās pret visniecīgāko idejisko patstāvību, idejisko iniciatīvu, velmi palīdzēt ar savu izpratni, zināšanām, pieredzi. Tie eksperti un speciālisti, kuri labi orientējas Baltkrievijas virzībā pēc PSRS sagraušanas, šajā zemē saskata vistipiskāko padomju laika partijas sekretāru, direktoru, priekšsēdētāju idejisko tirāniju, kad drīkstēja būt tikai priekšniecības viedoklis. Citu cilvēku viedoklis nebija vajadzīgs. Idejiskā inicatīva faktiski bija bīstama, jo ātri varēja novest uz buržuāziskā, kapitālistiskā ceļa. Baltkrievijā pēcpadomju laikā ir bijis tikai viens cilvēks ar tiesībām formulēt idejas jebkurā dzīves sfērā. Baltkrievijas birokrātija ir bijusi idejiski impotenta. Respektīvi, tai bija jābūt idejiski impotentai. No birokrātijas tika prasīta vienīgi bezierunu pakļaušanās sociālistiskā tirāna (valsts prezidenta Lukašenko) gribai, idejiskajām normām, idejiskajiem konceptiem, politiskajām, ekonomiskajām, ideoloģiskajām prasībām. Sociālistiskajai tirānijai ir noteiktas sekas. No tām visnepatīkamākā ir sociāli politiskās domas stagnācija. Sabiedrībai dzīvojot sociālistiskās tirānijas apstākļos, iestājas sociāli politiskās domas sastingums un attīstības trūkums. Sabiedrībā pārstāj pulsēt velme kaut ko labdabīgi izmainīt un mērķtiecīgi uzlabot valsts iekārtā, valsts institūciju darbībā, ekonomikā utt. Sociālisma zemēs neeksistēja tas, ko Rietumos dēvē par pilsonisko sabiedrību. Arī pēcpadomju Baltkrievijā neeksistē pilsoniskā sabiedrība. To nepieļauj pastāvošā sociālistiskā tirānija. Tāpēc 2020.gada augustā Lukašenko neaizstāvēja viņa elektorāts. Lukašenko pret opozīciju nevarēja pavērst savus piekritējus. Gandrīz 30 gadus pastāvošā sociālistiskā tirānija ir sociāli politiski notrulinājusi tos cilvēkus, kuri balso par Lukašenko, bet to acīmredzot dara bez dziļākas apjēgsmes. Un vēl kas! Sociālistiskā tirānija ir novedusi pie tā, ka Baltkrievijā nav neviena sociālistiski un nacionāli patriotiski orientēta politiskā spēka. Nav partijas, kuras vēlētos saglabāt Baltkrievijas suverenitāti. Nav tāpēc arī prezidenta kandidātu ar sociālistisku un nacionāli patriotisku programmu. Eksistē tikai neoliberāli politiskie spēki un to izvirzītie prezidenta kandidāti bez intereses saglabāt valstisko suverenitāti, ekonomisko sistēmu, sociālās programmas un ar amerikāņu, NATO, ES konfederācijas, postmodernisma un neoliberālisma laizīšanas atklātu māniju.

Sociālā nepateicība

Baltkrievijas sakarā aktuāla ir tēma par sociālo nepateicību - sabiedrības kādas daļas nespēju objektīvi novērtēt savu dzīvi un tāpēc pret to izturoties nepamatoti kritiski. Nākas ieteikt jēdzienu “sociālā nepateicība”. Baltkrievus jau 30 gadus apskauž t.s. vienkāršie cilvēki Krievijā, Latvijā. Baltkrievijā neieviesās kriminālais kapitālisms ar tā satelītiem - noziegumu brīvību, morālo plurālismu, neoliberālismu, postmodernismu, homoseksuālisma kultu, organizēto noziedzību, izglītības, zinātnes, medicības komercializāciju utt. Baltkrievu dzīvi atbilstoši cilvēciski cienīgai eksistencei panāca Lukašenko. Bet kas notiek tagad? Tā vietā, lai būtu pateicīgi prezidentam, kāda apmuļķota baltkrievu daļa organizē protestus. Neapšaubāmi, viņu apziņa tiek speciāli ietekmēta. To dara tie, kuri jau vismaz 50 gadus Rietumos dzīvo morālo un ne tikai morālo, bet visīstāko pederastu diktētā dzīves kārtībā. Šī sagandētā Rietumu sabiedrības daļa tiecas panākt, lai arī baltkrievi dzīvotu morālajā zaņķī, arī Baltkrievijā valdītu zagļi, kolaboracionisti, debili politiķi...

Dekoratīvie protesti

Latviešu kultūrnācijā lielā cieņā ir sociālā protesta veids, kuru gribas dēvēt par dekoratīvo protestu. Faktiski tas ir gandrīz pats galvenais un vienīgais sociālā protesta veids, kuru praktizē latviešu kultūrnācija. Citi sociālā protesta veidi (mītiņi, demonstrācijas, streiki, bada streiki, piketi) aizvadītajos pēcpadomju gados ir bijuši ļoti reti sastopami neskatoties uz to, ka iemeslu bija nesalīdzināmi vairāk nekā, teiksim, padomju laikā. Tautas apmuļķošana ar “atmodu”, “otro LR”, “prihvatizācijas” laupīšana, kriminālā kapitālisma ieviešana, masveida organizētās noziedzības brīvība, zinātnes, izglītības, veselības aizsardzības devalvācija un komercializācija, masveidīgā nabadzība, milzīgais bezdarbs, pazemojoši zemās algas skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, zinātniekiem, augstskolu pasniedzējiem, nelietīgi aprēķinātās niecīgās pensijas, tautas izmiršana un izklīšana pasaulē... Iemeslu sociālajiem protestiem aizvadītajos gados nekad nav trūcis burtiski katru dienu. Taču tiekamies gandrīz vienīgi ar dekoratīvajiem protestiem, kuri patiesībā ir protesta simulakri, protesta dekorācijas – kaut kas neīsts, ārišķīgs, ārēji patīkams, bet būtībā nevērtīgs, samākslots, glamūrs, idejiski banāls, sentimentāls, otršķirīgs. Kultūrnācijas dekoratīvie protesti parasti ir veltīti kaut kam mietpilsoniski seklam, sociāli maznozīmīgam, kā arī kaut kam antisociālam, anticilvēciskam, antigarīgam, kas, protams, ir visnepatīkamākais. Tā, piemēram, “Delfi” rakstīja, ka 2020.gada 19.jūnija “vakarā pie Polijas vēstniecības Rīgā ap 35 cilvēki piedalījās akcijā pret Polijas prezidenta Andžeja Dudas pagājušās nedēļas izteikumiem par lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT+) kopienu. [..] Šodien pulcējāmies pie Polijas vēstniecības, jo uzskatām, ka Dudas izteikumi ir diskriminējoši pret jau tā mazaizsargātu sabiedrības daļu. Mūsu valstis šajā jomā ir līdzīgās situācijās, tāpēc nolēmām paust solidaritāti ar Polijas LGBT+ kopienu," sacīja organizācijas vadītāja Selma Levrence.” Tajā pašā dienā (2020.g.19.VI) Rīgā bija vēl viena dekoratīvā protesta akcija. Par to informēja “Delfi”, ievietojot arī apjomīgu fotoreportāžu: “Piektdien pie Brīvības pieminekļa norisinājās klimata kustības "Fridays for Future Latvia" akcija "Neatgriežamies pie vecajiem ieradumiem", lai aktualizētu klimata izmaiņu problēmas. Kustības pārstāvji uzskata, ka tieši pašlaik, kad notiek ekonomikas lejupslīde, ir iespēja daudzas industrijas attīstīt ilgstpējīgi un realizēt pāreju uz ilgstpējīgu un dabai draudzīgu attīstību, tiecoties uz aprites ekonomiku.” Kultūrnācijas iecienīto dekoratīvo protestu popularitāti nosaka vairāki iemesli. Piemēram, kultūrnācijas stabilā intelektuālā nespēja dzīves procesos un parādībās fiksēt galveno, īstas inteliģences, sociālo protestu ģeneratora, trūkums, vēsturiski ģenētiski determinētās sociālās padevības, sociālās apātijas, verdziskās paklausības un pielīšanas gēnu funkcionēšana. Noteikti nākas ņemt vērā “baltās” rases kopējo nelaimi – dzīvi saskaņā ar principu “dzīres mēra laikā”, kad prioritāte ir histēriskai dzīves baudīšanai un patērēšanas kultam, bet nevis tādiem sociāli garīgiem fenomeniem kā sociālais taisnīgums, sociālā pienākuma apziņa un atbildība, sociālā līdztiesība u.tml.

   

Vīruspolitika

2020.gada pirmās puses pandēmija “Covid-19” ir veicinājusi sociāli politisko procesu terminoloģijā ieviest jaunu jēdzienu “vīruspolitika”. Minētā pandēmija kļuva ļoti uzskatāms piemērs veselības aizsardzības un medicīnas problemātikas ciešajai sapīšanai ar politiku. Pandēmijas centrā faktiski nonāca nevis bīstamā slimība, bet gan politika (visplašākajā izpratnē). Pandēmijas vīruss “SARS-CoV-2” kļuva sava veida idejiskais ģenerātors visdažādākajām politiskajām parādībām, kuras publiskajā telpā sāka metaforiski dažādi interpretēt. Tāpēc jaunajā jēdzienā “vīruspolitika” kompleksi iekļaujas visdažādākās parādības. Katrai no tām ir savs tēlains apzīmējums. Taču visas parādības droši iekļaujamas kompleksā “vīruspolitika”, jo tās ir organiski vienotas ar vīrusu un politiku. Tā, piemēram, valsts diktatoriski noteiktās karantīnas atbalstītāji esot atsevišķa politiskā parādība ar nosaukumu “Partija Covid-19”. Pandēmijas laikā satraukumu izraisīja sociuma psihiskais stāvoklis, ko sāka tēlaini saukt par “psihisko pandēmiju”. Tā sociāli politiskajos procesos esot daudz bīstamāka nekā jebkuras infekcijas pandēmija. Publiskajā telpā parādījās tādi  metaforiskie risinājumi kā “valsts vīrusimunitāte”, “valsts vīrusaizsardzība”. Tie attiecas uz valsts spēju nepakļauties citu valstu politiskajai ietekmei. Par valsts kultūras un valsts politikas stabilitāti liecinot spēja pretoties svešu zemju “sociokultūras inovāciju vīrusveidīgajai izplatībai”. Reāli esot iespējama “kultūras mutācija, ko izraisa vīrusi”.

Sociuma ideoloģiskās sensitivitātes pandēmija

Tiecoties izskaidrot 2020.gadā sastopamo planetāra vēriena masu psihozi sakarā ar “klimatatkarību” un koronavīrusu, konstatējams īpatns psihiskais komplekss. To ieteicams dēvēt par sociuma ideoloģiskās sensitivitātes pandēmiju. Redzams, ka masu psihozi (sava veida pandēmiju) sekmē sociuma nespēja pretoties zombēšanai (vadāmajam haosam). Planētas sabiedrība ir tik ideoloģiski jūtīga, intelektuāli un emocionāli labila, ka to ir ļoti viegli ietekmēt jebkurā idejiskajā virzienā. Vēl nebija pierimušas reti dīvainās kaislības ap “klimatatkarību” un ne visai psihiski veselo zviedru bērnu, kuru ar pasvītroti nopietnām sejām klausījās un kuras rekomendācijas slavēja ANO runasvīri, Davosa foruma prātnieki, Eiropas premjeri, kad sākās jauna masu psihoze ap koronavīrusu. No Rietumu civilizācijas politiskās elites tikai tādi patstāvīgi vīri kā Tramps un Putins “Grētu nolika savā vietā”. Putins turklāt nebaidījās skarbi kaunināt par bērnu izmantošanu politiskajos nolūkos. Pret planētas iedzīvotājiem nākas izturēties kā pret vienotu veselumu un sistēmu. Planetārās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) teorija to stingri uzsver. Demogrāfiskie procesi skar visu cilvēci. Pašlaik (2020.g.) par to uzskatāmi pārliecināmies. Masu psihoze aptver visu cilvēci. Par “balto” cilvēku pagrimumu un ideoloģisko sensitivitāti demogrāfiskās pārejas laikā viss ir sen izprasts. “Baltā” rase izmirst, pati to labi apzinās un vairs necenšas uzvesties kā Homo sapiens. Visātrāk atslāba un padevās politiķi, žurnālisti un universitāšu profesūras viena daļa. Taču demogrāfiskās pārejas ieguvēji “krāsainās” rases arī nejūtas komfortabli un nav apveltītas ar imunitāti pret zombēšanu. Milzīgā (nenormālā) dzimstība izraisa problēmu jūru, kurā peld arī ideoloģiskā sensitivitāte, nespējot pretoties vadāmajam haosam. Lielajos Tuvajos Austrumos vadāmais haoss balstījās uz jauniešu bezdarbnieku grandiozo kontingentu – cilvēkiem bez jebkādas nākotnes izredzēm. Ļoti iespējams, koronavīrusam veltītā masu psihoze sākās bez vadāmā haosa saimnieku speciālas komandas. Noteicošo impulsu deva “baltās” rases politiķu un žurnālistu garīgā nelīdzsvarotība, sociālā bezatbildība, veselā saprāta trūkums. Ņemot vērā sabiedrības ideoloģisko sensitivitāti, “процесс пошел” stihiski un ieguva pandēmijas trajektoriju. Ķīniešu neparastā saslimšana momentā tika bezatbildīgi un iracionāli pārvērsta par cilvēces apdraudējumu.

Tautas dekadence

Vārds “dekadence” apzīmē pagrimumu. Rietumu civilizācijā dekadences jēdzienam ir sena vēsture, ar to raksturojot visdažādākā veida pagrimumu garīgajā sfērā. Jēdziens vispopulārāk ir saistīts ar mākslinieciskās domas un daiļliteratūras atsevišķu strāvu XIX-XX gs. mijā. Šo strāvu dēvē par dekadenci. Šīs strāvas galvenās iezīmes bija individuālisms, estētisms, morālais nihilisms. Tā laika Rietumu sabiedriskā doma pret minētajām iezīmēm izturējās ļoti kritiski un strāvu kopumā uzskatīja par pagrimuma pierādījumu. Strāva tika uzskatīta par pagrimumu mākslā un literatūrā. XX gs. otrajā pusē, kad Rietumu civilizācijā sākās postmodernisma laikmets, sabiedriskā doma vairs  neizturējās kritiski, kaut gan postmodernisms ir daudz lielāks pagrimums nekā dekadence. Sabiedriskās domas vienaldzībai pret postmodernismu, kā arī neoliberālismu, ir noteikts iemesls. XX gs. nogalē sabiedrības (Rietumu civilizācijas) garīgais pagrimums jau bija sasniedzis draudošu pakāpi. Savukārt XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijā tiekamies ar pagrimumu, ko drīkst dēvēt par tautas dekadenci – visaptverošu morālo un intelektuālo pagrimumu. Par tautas dekadenci liecina vairākas pazīmes. Piemēram, tautu pārņem amnēzija – atmiņas zudums. Tauta vairs neatceras, kas ir jādara pašcieņas saglabāšanai un reputācijas stiprināšanai. Tautas dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas pagrimums. Tas praktiski izpaužas dažādi. Visbiežāk masu komunikācijas līdzekļi (mediji) atspoguļo tikai negatīvas parādības sabiedrības dzīvē. Tādējādi tiek savdabīgi izlutināti visādas šķirnes neprašas valsts amatos, zagšanas shēmotāji, organizētās noziedzības ģēniji, tukšgalvji parlamentā un valdībā. Ja viņiem netiek publiski pretstatīti kompetenti speciālisti un labi darba darītāji, tad mediju vēstījums par negatīvajām parādībām neglābjami izvēršas melnā propagandā. Sabiedrības uzmanības centrā ir tikai stulbeņi un zagļi. Tāds stāvoklis degradējoši atsaucas uz sabiedrisko domu. Ja sabiedriskā doma riņķo tikai ap negācijām, tad cilvēku apziņa adaptējas negāciju purvā. Strauji noplok dzīves orientācija. Cilvēki zaudē priekšstatu par godīgumu, atbildīgumu, pienākumu, profesionalitāti. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir labs darbs. Cilvēkiem nav teicamnieku paraugu. Iestājas sociālā depresija – nomāktība un drūmums, vienaldzība un intereses aizture attieksmē pret valsti, politiku, ekonomiku, garīgo kultūru. Tautas pagrimuma spilgta liecība ir ideju, konceptu, vērtību, tradīciju vulgarizācija un izsmiešana, nevairoties no persersiju (pretdabisku kroplību) atspoguļojuma. Tas masveidā ir sastopams publiskajā telpā, un tauta pret to nevēršas.

Kulturoloģiskā paradigma

   Tā saucamās Ņutona zinātniskās paradigmas vietā XX gadsimtā pakāpeniski ir stājusies kulturoloģiskā paradigma, kā ieteicams (tika ieteikts 2011.g.) dēvēt jauno konceptuālo pamatsistēmu – problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas zinātnisko modeli.* Ņutoniskā mehānistiskā skatījuma vietā ir stājies kulturoloģiskais skatījums, kad centrā nonāk kultūras kategorija un uz visu lūkojamies no kultūras holisma un sistēmiskuma viedokļa.

   Nākas ņemt vērā, ka aizvadītajos 100 gados zinātniskā domāšana un pasaules izpratne visu laiku virzās noteiktā gultnē – kulturoloģiskajā gultnē. XX gadsimta sākumā par to liecina rīdzinieka Vilhelma Ostvalda aicinājums veidot jaunu zinātni par kultūru – kulturoloģiju. Par to liecina amerikāņa Leslija Vaita centieni praktiski realizēt mūsu slavenā novadnieka ideju par kulturoloģiju. Par to liecina attieksmes izmaiņas pret haosu un dinamiskā haosa atzīšana, determinisma mācības kritika, dabas un sabiedrības parādību tipoloģiskās līdzības atzīšana, Iļjas Prigožina aplūkotā „konceptuālā revolūcija”, radikāli jaunie uzskati par sistēmu dinamiku un pašorganizāciju, uzskats, ka cilvēkus aptver viena liela totāla sistēma – kultūra, dabaszinātņu un humanitāro zinātņu konverģence, sinerģētikas un kulturoloģijas tuvināšanās, vadāmā haosa speciālistu darbs ar visiem kultūras segmentiem, kultūras funkcijas refleksīvās vadīšanas rekomendācijās.

   Interesanti, ka vadāmā haosa izdomāšana un pielietošana atklāj svarīgu momentu. Proti, zinātniski tehniskajā civilizācijā politiskās normas un likumus nomaina kultūras attīstības likumsakarības. Tas šodien ir  labi redzams, – piemēram, ar politisko varu neko nevar panākt. Kaut ko var panākt tikai tad, ja tiek respektēta kultūras lokālā specifika. Demokrātija zaudē klasisko substanci, jo tautas politiskās varas vietā stājās to likumsakarību vara, kuras cilvēks producē darba un zinātniskās izziņas laikā. Tātad – kultūras procesa laikā. Domokrātiskā griba pat traucē un grauj darba un zinātniskās izziņas efektivitāti. Tehnikai nav vajadzīga politiskā leģitimitāte. Intelekts pats nodrošina leģitimitāti bez politiskajiem lēmumiem. Politiķu iejaukšanās kultūras procesā tikai traucē. Jo augstāks ir zinātniski tehniskais līmenis, jo niecīgāka telpa ir politiskajām manipulācijām. Jo augstāks ir kultūras līmenis, jo lielāka loma ir kultūras pašorganizācijai. Un pašlaik esam nonākuši līdz tādai stadijai, kad kultūra pati vēlas uzņemties atbildību par sevi, balstoties uz savu kognitīvo un metodoloģisko pamatbāzi – kulturoloģiju.

*Par kulturoloģiskās paradigmas vēsturisko ģenēzi skat.:

 http://www.artursprieditis.lv/files/jauno_nabagu_studijas.pdf